Mans kaimiņš Pēteris ir kaislīgs mednieks. Ja vien sieva viņam bises vietā rokā neiespiež lāpstas vai grābekļa kātu, šis paceļ cepuri un pazūd tuvējos krūmos.
Mans kaimiņš Pēteris ir kaislīgs mednieks. Ja vien sieva viņam bises vietā rokā neiespiež lāpstas vai grābekļa kātu, šis paceļ cepuri un pazūd tuvējos krūmos. Taisnības labad gan jāsaka, ka labums no šīm pazušanas reizēm ir gan Pētera sievai, gan man, labākajam kaimiņam — par gaļas trūkumu nav jāsūdzas.
Jau vairākas dienas debesīs skan zosu klaigas. Īpaši zvaigžņotās naktīs, kad prāvie putni dodas tālāk un par nolaišanos tuvīnajā purviņā pat nedomā. Arī Pēteri šīs skaņas darīja nemierīgu. Citi vīri vakarā stūrē uz siltas istabas un gultas pusi, bet šis gluži otrādi — tiklīdz sāk krēslot, manās uz purva malu. Kā tīkodams velna lielo dārgumu lādi izcelt. Ja vēl līņā neliels lietutiņš vai no krūmiem veļas miglas vāli, viņam acis sāk dīvaini mirdzēt, un, murminādams kaut ko par zoss cepeti ar āboliem, viņš pazūd, kā nebijis.
Biju jau gandrīz devies pie miera, kad pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Pulkstenis rādīja drīzāk nevis vakara, bet gan agra rīta stundu. Mazliet izbrīnīts, pie durvīm ieraudzīju Pēteri. Viņš bija izmircis slapjš līdz ādai, novārtījies lapām, skujām un sūnām, taču rokās turēja prāvu zosi.
— Tev nebūs aizķēries kāds mēriņš? — viņš, klabinādams zobus, vaicāja. — Sieva nikna kā pūķis, ka šai jāguļot vienai, bet es tak” beidzot to zosi nomedīju! Vairāk nekā nedēļu ganīju šīs pa purvu, līdz beidzot ir.
Kad kaimiņš nedaudz atžirga, viņa runasplūdus bija grūti apturēt.
— Purvā no kuplām eglītēm uzcēlu slēpni. Nebija viegli eglītes stiept garām akačiem uz tīreli, kur parasti nolaižas zosis, — stāstīja Pēteris. — Citu gadu — viens, divi, un zoss jau sildās cepeškrāsnī, taču šogad, šķiet, kāds viņām par manu slēpni pastāstījis. Gluži kā apburtas viņas lidoja nedaudz tālāk par šāviena attālumu un rokā nedevās. Cik tad ilgi to var izturēt! Jau vairākas dienas zosis vairs nesēžas purvā, bet lido projām. Laikam ziema tuvojas ar joni, tāpēc nolēmu par katru cenu tikt vismaz pie viena cepeša. Vēl krēsloja, kad pamanīju, ka tīrelī rosās prāvs zosu bars, kurš vismaz šonakt negrasās lidot projām. Nolēmu viņām pielīst tuvāk, pa šāvienam. Taču mūs šķīra prāva slīkšņa. Nācās vien mesties slapjajās sūnās uz vēdera un rāpot tai apkārt. Ja kāds no malas to redzētu, domātu, ka esmu traks. Pat sievai nevar stāstīt! Padomās, ka esmu prātu izkūkojis. Divas stundas pa purvu uz vēdera līst centimetru pēc centimetra, lai tikai dabūtu izšaut! Tā nu pamazām tuvojos zosīm. Viņas klusi gāgināja un izskatījās, ka gatavojas doties pie miera. Pēkšņi mijkrēslī pamanīju, ka viena zoss, kura bija man vistuvāk, modri uzmana apkārtni — gluži kā sargs pie armijas bāzes. Jau sen zinu, ka zosis lieliski dzird un redz gandrīz pilnīgā tumsā. Tomēr pamazām arvien vairāk tuvojos sargam. Gandrīz vairs nejutu aukstumu, lai gan apģērbs jau sen bija samircis. Uz tumšā fona zosi gandrīz vairs nevarēju redzēt. Tikai ar milzīgām pūlēm notēmēju un izšāvu. Bars aizlidoja, bet sargs palika, kur bijis. Taču mans prieks bija pāragrs. Izrādījās, ka mūs šķir prāva ūdens lāma. Nācās meklēt garu koku un mēģināt medījumu pievilkt. Kad zoss jau bija rokās, pievīla cinis, uz kura stāvēju, un es līdz viduklim iegrimu sūneklī. Tikai pēc ilga laika izdevās izrāpties.
Nākamajā vakarā kamīnā klusi sprakšķēja malka. No virtuves plūda brīnišķīgs aromāts, liekot mutē saskriet siekalām. Mūsu sievas tur no cepeškrāsns ņēma ārā Pētera nomedīto zosi. Jūs domājat, ka naksnīgās peldes mācības pietika visam mūžam? Nē! Skaidri zinām: kad nākamruden debesīs atkal atskanēs zosu gāgināšana, Pēteris atkal ņems bisi un dosies uz purvu. Bet tas jau būs cits stāsts.
