Man gandrīz kā Fricim Bārdam gribas skandēt: “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī — vējā kā žubīte liepzariņā”, jo mums vienkārši vairs nav pašiem savas dzīves.
Man gandrīz kā Fricim Bārdam gribas skandēt: “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī — vējā kā žubīte liepzariņā”, jo mums vienkārši vairs nav pašiem savas dzīves.
Jau vairākus gadus Izabella savu dzīvi nevar iedomāties bez žurnāla “Privātā Dzīve”. Pirms kāda laika uzradās arī žurnāls “Patiesā Dzīve”, bet pavisam nesen — “Saldā Dzīve”. Būtu labi, ja viņa tos žurnālus izlasītu un liktos mierā, bet nē! Man ir jānoklausās atstāstījums par žurnālos rakstīto, protams, ar zemtekstu: “Redz, kā jādzīvo, redz, kā īsti vīri mīl savas sievas un dāvina viņām automašīnas, mājas un dārgas rotaslietas, bet tu kā ubags — neko nevari!”.
Nu jau divas nedēļas Izabella skatās jauno televīzijas seriālu “Svešā dzīve” un atkal man pārmet, ka es šajā dzīvē neprotu grozīties. Es viņai saku, ka beidzot taču laiks sākt dzīvot savu dzīvi, bet Izabella ir ietiepīga — jādzīvo pēc citu parauga.
Esmu iecerējis viņai Jaunajā gadā uzdāvināt paša sacerēto apcerējumu “Nežēlīgā dzīve”, tikai šaubos, vai viņa to ņems par pilnu.
Indriķis
