Aizkraukliete Žanna Tīsa ir dzīvespriecīga un enerģiska sieviete, kura uzskata, ka dzīvē jāizbauda viss.
Aizkraukliete Žanna Tīsa ir dzīvespriecīga un enerģiska sieviete, kura uzskata, ka dzīvē jāizbauda viss. Jādara tas, kas sirdij tuvs, bet nav jābaidās arī no nebijušiem piedzīvojumiem. Viņa atzīst, ka ir azartiska sieviete — ja ko nolemj, tad arī izdara, lai arī nereti tas ir grūti. Žanna zina, ko nozīmē zaudēt darbu, būt bezdarbniecei un pārkvalificēties citā profesijā. Zina, ka nedrīkst ļauties pesimismam, bet jādara viss, lai atrastu savu vietu dzīvē. Tas viņai arī ir izdevies.
Tikai ne skolotāja
— Par ko sapņojāt kļūt bērnībā?
— Skolas laikā man patika viss, bet viena mērķa nebija. Gribēju būt deju skolotāja un angļu valodas tulks. Mācījos arī mūzikas skolā akordeona spēli. Biju maza auguma, bet instruments — smags un liels, mani pat tāpēc negribēja pieņemt skolā. Taču māte tā vēlējās, un es biju paklausīga meita. Pēc skolas beigšanas, kad vairs nevajadzēja spēlēt, daudz ko no iemācītā aizmirsu. Pirms pāris gadiem akordeonu pārdevu, jo nu tas vairs nebija vajadzīgs. Ja man tagad vajadzētu apgūt kāda instrumenta spēli, es izvēlētos saksofonu. Toreiz dziedāju arī korī un darīju daudz ko citu.
— Kāpēc izvēlējāties tik vīrišķīgu profesiju?
— Tāda bija mana izvēle. Par laimi, māte un vecmāmiņa, kuras mani audzināja, neiebilda. Māte 33 gadus Rēzeknē nostrādāja par skolotāju, bet viņa negribēja, lai es izvēlos šo profesiju, kaut gan man skolā patika, arī mācījos labi. Kad biju maza, māte mani bieži ņēma klasē, tāpēc skolas vide man bija labi pazīstama. Ja māte būtu stingri uzstājusi, lai esmu skolotāja, varbūt es nepretotos, bet viņa man savu profesiju tomēr nenovēlēja.
Kad pienāca laiks izvēlēties profesiju, meklēju kaut ko jaunu, līdz uzzināju, ka Rīgā uzņem audzēkņus radioelektronikas aparātu būves tehnikumā. Ar draugu un draudzeni devāmies pieteikties. Tur mums pastāstīja, ka darbs būs saistīts ar automātiskajām telefona centrālēm. Tehnikumu pabeidzu ar teicamām atzīmēm un saņēmu sarkano diplomu. Man patika arī tas, ka tehnikumā bija daudz puišu. Tur mums bija savs estrādes ansamblis, un es varēju arī dejot. Par tehnikuma laiku man ir ļoti labas atmiņas.
— Kur jūs sākāt darba gaitas?
— Stučkas sakaru mezglā. To atkal gribēja māte, kaut gan man pašai, nezinu kāpēc, būtu paticis darbs Liepājā. Taču māte gribēja, lai es būtu viņai tuvāk, un tā es izvēlējos Stučku. Sākums bija diezgan grūts, jo dzīvot vajadzēja kopmītnē Daudzevā. Tur nebija nekādu ērtību, sveša vieta un nepazīstami cilvēki. Kā jau pilsētniece, es nebiju pieradusi tā dzīvot. Problemātiski bija arī tas, ka es nerunāju latviski. Mēģināju protestēt, bet priekšnieks Edgars Kalnriekstiņš manī neklausījās, jo viņam bija savs arguments — es pats katru dienu braukāju no Pļaviņām, tu arī izbraukāsi! Nu ko es varēju vairāk teikt…
Iepatīkas Aizkrauklē
Taču darbs man ļoti patika. Sakaru mezglā pārsvarā strādāja inženieri, kuriem bija ļoti augsta kvalifikācija. Piemēram, viņi pēc skaņas varēja pateikt, kurā statīvā kas nestrādā. Es to apbrīnoju un domāju, ka nekad tā nevarēšu. Pēc vairākiem gadiem to visu apguvu, un, izrādās, tas bija pavisam vienkārši. Labi zināju, kā telefona centrāļu iekārtas jāremontē un jāuzmana.
Šis darbs man bija sirdij tuvs, un tajā nemanot aizsteidzās daudzi gadi. No Daudzevas pārcēlos uz Aizkraukli. Sākumā gan gribēju, ja rastos tāda iespēja, doties uz Rēzekni, bet man Aizkraukle iepatikās arvien vairāk, arī mātei te patika. Viņa teica, ka te esot kā kūrortpilsētā — viss zaļš un Daugava blakus, arī gaiss svaigs. Tā arī es te paliku, bet pie mātes uz Rēzekni braucu vismaz reizi mēnesī.
Profesija “noveco”
Nostrādāju līdz 2002. gadam, taču kādreiz tik interesantā profesija morāli novecoja. Tāpēc centrāli likvidēja: aparatūru sadalīja lūžņos, atbrīvoja daudz darbinieku. Biju satraukta, jo, tajā laikā zaudējot darbu, bija problēma iekārtoties kaut kur citur. Taču esmu optimiste un teicu sev — es nedrīkstu pazust.
— Kādu risinājumu atradāt?
— Biju bezdarbniece. Sāku interesēties par kursiem, taču sievietēm piedāvāto kursu izvēle bija mazāka nekā vīriešiem. Es sāku apgūt sekretāres — lietvedes profesiju, braukāju uz Rīgu un cītīgi mācījos pareizi runāt un rakstīt latviski.
Pēc pusgada kursi beidzās, un Valsts ieņēmumu dienesta Aizkraukles nodaļas vadītāja mani pieņēma praksē. Mēnesi nostrādāju, un tad viņa piedāvāja strādāt pastāvīgi.
Kolektīvā daudz sieviešu
Es piekritu, jo biju iepazinusi kolektīvu, un man tur iepatikās, īpaši tas, ka šajā iestādē jāstrādā ļoti uzmanīgi un precīzi. Un es jau no bērnības mīlu kārtību un precizitāti visās lietās un jomās. Tas man no mātes, jo arī viņa ir ļoti akurāta. Nu jau trīs gadus strādāju šajā iestādē.
— Jaunajā darbā jums lielāka saskare ar cilvēkiem.
— Jāstrādā gan ar dokumentiem, gan jābrauc un jāpārbauda dažādi jauni uzņēmumi. Redzu, kā dzīvo cilvēki pilsētās un laukos. Tas ir interesanti. Man darbs sāk patikt tad, ja to varu paveikt kvalitatīvi, un šajā darbavietā man tā ir. Par paveikto jūtu gandarījumu un uz darbu eju ar prieku. Tikai nedaudz ir žēl, ka te ir sieviešu kolektīvs, kurā ir tikai daži vīrieši. Sieviešu kolektīvā tomēr citādas attiecības, kā, piemēram, būt vienai vai dažām sievietēm vīriešu kolektīvā.
Topā vēderdejas
— Vai pēc darba veltāt laiku arī kādam vaļaspriekam?
— Joprojām dejoju. Vispirms tās bija līnijdejas, taču tagad esmu aizrāvusies ar vēderdejām. Tās man iepatikās pēc ceļojuma pa Turciju un Ēģipti. Šajās dejās kustības un mūzika saplūst, un viss manī skan…
Nu jau trešo gadu dejoju Baibas Arnicānes vadībā, nodarbības ir trīs reizes nedēļā. Dejoju arī mājās. Vīrs atbalsta manu vaļasprieku, brauc līdzi arī uz koncertiem. Noorganizējām savu šovgrupu, piedalāmies dažādos pasākumos. Konkursā Jēkabpilī, dejojot solodeju, ieguvu otro vietu. Mēs dejojām arī Aizkraukles pilsētas svētkos.
Pārspēj vīriešus
— Jūs teicāt, ka patīk arī makšķerēšana. Kas jums iemācīja zvejot?
— Krusttēvs. Jau bērnībā, kad ciemojos pie viņa, krusttēvs ņēma mani līdzi makšķerēt. Zvejojām Rāznas ezerā, Daugavā un daudzās citās vietās. Tiklīdz man sāka veikties, tā ar makšķerēšanu aizrāvos uz mūžu. Esmu azartisks cilvēks, un makšķerēšana man ir laba atpūta. Ja zivis ķeras, gribas zvejot vēl un vēl, viss aizmirstas, domāju tikai par lomu. Abi ar vīru zvejojam arī ziemā. Baudām dabu visos gadalaikos. Nebaidos pat no ielūšanas ledū. Esmu piedalījusies arī sacensībās, un man vienmēr veicas.
Reiz aizbraucām makšķerēt kāda īpašnieka dīķī, kur katram jāmaksā divi lati. Saimnieks paņēma naudu no vīra, bet, paskatījies uz mani, sacīja: “No sievietes es naudu neņemšu!”. Taču, kad es sazvejoju deviņus kilogramus karpu, viņam acis gandrīz “izkrita” no pieres.
Nākamajā dienā turp zvejot devās mana draudzene, un tas pats saimnieks teicis, ka bez maksas vairs nevienam zvejot neļaušot…
Puķes savam priekam
— No kolēģēm uzzināju, ka jūs nodarbojaties arī ar floristiku.
— Man ļoti patīk puķes, tāpēc nolēmu apgūt floristiku. Pabeidzu deviņu mēnešu floristikas kursus pie Dainas Zariņas. Manā dzīvē tam varbūt nebūs lielas nozīmes, jo ziedu veikalā es diezin vai strādāšu, taču pušķu veidošana ir mans, draugu un radu prieks, kad viņiem uzdāvinu kaut ko oriģinālu. Tas taču ir tik skaisti! Man patīk īpaši iesaiņot arī dāvanas.
Vēl daudz jāapgūst
Audzēt puķes man iemācīja vecmāmiņa Baltkrievijā, kad bērnībā vasarās pie viņas dzīvoju.
Māte un vecāmāte man ir tik daudz ko iemācījušas, ka es protu no visa pa drusciņai, sākot no ēdiena gatavošanas un mājas darbiem, beidzot ar precizitāti darbā.
Man patīk sportot. Esmu arī daudz ceļojusi un plānoju vēl daudz kur aizbraukt. Nebaidos braukt uz svešām zemēm pat viena, tikai pirms ceļojuma iemācos vairākus teikumus un ikdienišķas frāzes tās valsts valodā, kurp dodos. Cilvēkiem patīk, ja ārzemju tūrists cenšas kaut ko pateikt viņu valodā, tā ir cieņas izrādīšana šai valstij un liecina arī par tūrista inteliģences līmeni.
Dzīve ir tik īsa, taču man gribas izbaudīt daudz ko vēl nezināmu. Ļoti gribu iemācīties lēkt ar izpletni, taču pagaidām nav tādas iespējas.
Labākais suns — papagailis
— Kā jūs atpūšaties mājās?
— Mēs ar vīru audzējam papagailīšus un mācām viņus runāt. Vīram ir tāds teiciens: “Labākais suns ir papagailis!”. Interesanti, kā veidojas viņu raksturi. Parasti vispirms katram iemācām viņa vārdu. Tā papagailis Keša kā multiplikācijas filmā pēc klauvējiena iemācījās pajautāt: “Kto tam?” Tikai ar knābīti klauvē viņš pats, un pats arī atbild: “Keša!”.
Kad ārā ziema, bet Keša rosās pa būri un cenšas runāt, mums liekas, ka aiz loga nav balts sniegs, bet zaļa zāle. Tas nomierina un uzlabo garastāvokli.
— Kāds ir jūsu dzīves vadmotīvs?
— Lai kas arī notiek, viss notiek uz labu, un dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir. Ja esi labestīgs, nekad nebūsi viens, jo cilvēki meklēs tavu sabiedrību.
