Sestdien, 13. oktobrī, Rīgas Latviešu biedrības namā notiks Neretas pagasta padomes un Rīgas Latviešu biedrības kopīgs sarīkojums “Gaismu sauca”, atzīmējot rakstnieka un gleznotāja Jāņa Jaunsudrabiņa 130. dzimšanas dienu.
Sestdien, 13. oktobrī, Rīgas Latviešu biedrības namā notiks Neretas pagasta padomes un Rīgas Latviešu biedrības kopīgs sarīkojums “Gaismu sauca”, atzīmējot rakstnieka un gleznotāja Jāņa Jaunsudrabiņa 130. dzimšanas dienu.
Bilde ar cilvēku vatenī neder
No 1959. līdz 1963. gadam es mācījos Neretas vidusskolā. Ap 1960. — 1961. gadu skolā paklīda runas, ka Jānis Jaunsudrabiņš no Vācijas atsūtījis pateicības vēstuli, kura gan līdz mūsdienām nav saglabājusies. Kāpēc Jānis Jaunsudrabiņš būtu tā rīkojies?
Izrādās, 1959. gadā pēc vairāku Neretas vidusskolas skolotāju un skolēnu ierosmes izstaigātas rakstnieka “Baltajā grāmatā” un “Zaļajā grāmatā” pieminētās vietas, izgatavotas šo vietu fotogrāfijas. Bildes sakārtotas divos albumos un nosūtītas uz Vācijas Federatīvās Republikas Vestfāles Kērbeku, kur rakstnieks dzīvojis. Protams, pirms nosūtīšanas varas iestādes albumus cenzējušas, vairākas fotogrāfijas no albumiem izņemtas.
Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja vadītāja Ilze Līduma, rakstnieka radiniece no Jāņa Jaunsudrabiņa mātes puses, atceras, ka viņas vectēvs pie “Riekstiņiem” nobildēts, tērpies vatenī. Protams, šādu fotogrāfiju varas iestādes liegušas sūtīt, jo tā diskreditējot padomju dzīves īstenību.
Lūk, kādā sakarā Jānis Jaunsudrabiņš neretiešiem rakstījis pateicības vēstuli.
Vectēva stāsts
Arī līdz šim notikumam es zināju, ka Jānis Jaunsudrabiņš ir Vietniekiem radinieks pa tēva līniju. Šīs ziņas biju dzirdējis gan no sava vectēva Pētera Vietnieka, gan no tēva brālēna Ērika Osīša, kurš bija liels stāstītājs, interesants un apdāvināts cilvēks. Nedēļas nogalē, pārbraucis no skolas internāta, izstāstīju vectēvam par rakstnieka vēstuli un sīki izprašņāju viņu par radniecības saitēm ar Jaunsudrabiņa ģimeni.
— Jā, jā, Sudrabiņu Jānīts tiešām mums, Vietniekiem, ir rada, — apstiprināja vectēvs.
— Kāpēc tu saki — Jānīts? — es painteresējos.
— Tā es viņu biju iesaucis, kad mēs nākamā rakstnieka ciemošanās reizēs Saukas “Meža Jurānos” kopā spēlējāmies. Savukārt mani viņš sauca par Pēterīti. Jau būdams rakstnieks, viņš uzrakstīja stāstu, kā viens pats nācis pie manis ciemos. “Meža Jurānu” pirmā dzīvojamā māja tolaik bija nodegusi, no krāsmatām slējies tikai skurstenis. Šajā reizē mēs nesatikāmies. Abi esam vienaudži, Jānīts dzimis 1877. gadā, es — 1875. gadā, — stāstīja vectēvs. — Zini, mazdēl, ja tu mūsu radurakstus ar Jaunsudrabiņiem gribi sīki zināt, tas būs garš stāsts, — brīdināja vectēvs.
Es piekritu klausīties garstāstu.
Uzzināju, ka puse Jāņa Jaunsudrabiņa radu bijuši saucieši, otra puse — neretieši. Rakstnieka tēva radi vairākās paaudzēs dzīvojuši Saukas “Galvānos”, “Rimšānos”, “Meža Jurānos”, arī dažās citās Saukas sētās.
Pie “Meža Jurāniem”vectēvs pakavējās sīkāk.
“Meža Jurāni” bijuši Saukas pagasta nomalē, kura iesaukta par Saukasgalu. “Meža Jurānu” zeme robežojusies ar Zalves pagastam un grāfam Šuvalovam piederošajām zemēm.
“Meža Jurānu” mājas un zemi pēc zemnieku brīvlaišanas Kurzemes guberņā 1817. gadā no Vecsaukas kroņa (valsts) muižas izpircis par dzimtu mana vectēva tēvs Jorģis Vietnieks.
Tā kā Vecsaukas muiža piederējusi valstij, zeme pārdota ar atvieglotiem noteikumiem. Salīdzinoši ar privātmuižām Saukā lielāka teikšana bijusi pašvaldībai — pagasta vecākajam, viņa vietnieku pulkam, pagasttiesai. Saukas zemnieki un kalpi ievēlējuši mana vectēva tēvu Jorģi pagasta vietnieku pulkā. Kad Saukas pagasta zemniekiem ap 1830. — 1835. gadu doti uzvārdi, Jorģim kā pagasta vecākā padomniekam piešķirts uzvārds Vietnieks.
Jorģis Vietnieks apprecējis Jāņa Jaunsudrabiņa tēva (arī Jāņa Jaunsudrabiņa) mātes jaunāko māsu, kura kļuvusi par “Meža Jurānu” saimnieci.
Šo faktu apstiprina arī pats rakstnieks autobiogrāfiskā apraksta “Mana dzīve” pirmajā daļā, rakstot par saviem senčiem.
Šāds apstiprinājums atrodams arī žurnāla “Atpūta” 1927. gada 383. numurā ievietotajā Jāņa Jaunsudrabiņa aprakstā “Mani radu raksti”, ko viņš uzrakstījis savai 50 gadu jubilejas reizei.
Turpmāk vēl.
