Kad Anitai (vārds ir mainīts), viņasprāt, sākās menopauze, viņa neuztraucās, bet devās pie ģimenes ārsta.
Kad Anitai (vārds ir mainīts), viņasprāt, sākās menopauze, viņa neuztraucās, bet devās pie ģimenes ārsta. Par to, kas notika tālāk, stāsta viņa pati.
— Ārste mani izmeklēja un uzklausīja, kādas pārmaiņas esmu sajutusi. Stāstīju, ka esmu nervoza, slikti guļu un man ir neregulāras menstruācijas. Izteicu varbūtību, ka man sākas menopauze. Ārste gan tam negribēja piekrist, jo man bija tikai četrdesmit divi gadi. Tomēr katra palikām pie savām domām, jo arī manai mātei un vecmāmiņai pārejas vecums bija sācies tajā pašā laikā. Es uzskatīju, ka tas varētu būt iedzimts, tomēr ārste man ieteica nevilcināties un doties pie ginekologa.
Vīra aizdomas
Tā kā es pavisam nesen uz šādu pārbaudi biju, nolēmu dažus mēnešus pagaidīt. Nopirku aptiekā homeopātisku līdzekli menopauzes laikam un mierīgi dzīvoju tālāk. Cik nu mierīgi, jo dažkārt sāku justies pavisam dīvaini. Reizēm man ļoti gribējās ko saldu, no rītiem reiba galva un sāka mocīt nelaba dūša.
Tomēr sliktās sajūtas drīz vien pārgāja, un tā es dzīvoju tālāk. Tuvojās Jāņu diena, kad dabā viss sāk ziedēt un gaiss ir smaržu pils. Pamanīju, ka nevaru paciest dažu ziedu smaržu, taču arī tam vēl nepievērsu uzmanību. Menstruācijas bija aizkavējušās par vairākiem mēnešiem, bet es par to nedomāju, jo pēdējā gada laikā tās bija neregulāras. Nezinu, cik ilgi tā būtu dzīvojusi, ja kādā rītā vīrs, redzēdams, ka es atkal mokos ar nelabu dūšu, neieteiktos: — Tu taču uzvedies, kā tajā laikā, kad gaidīji bērnus!
Es vai sastingu! Mūsu dēli jau mācījās vidusskolā, un man taču sākas pārejas laiks. Tā vīram arī atbildēju, piebilstot, ka viņam nav nekādas jēgas par sievietes organisma izmaiņām šajā laikā. Viņš aizdomīgi manī noskatījās, bet savas aizdomas necentās pamatot.
Kolēģes stāsts “atver acis”
Drīz pēc tam kolēģe darbā pastāstīja par sievieti, kurai gaidāms bērniņš. Viņa domājusi, ka beigušās mēnešreizes, bet tā bijusi grūtniecība. Man karstums pārskrēja pār muguru. Ja nu arī ar mani noticis tas pats? Atcerējos savu grūtniecības laiku, un pazīmes patiesi bija tādas pašas, tikai saldumu vietā tad ēdu gaļu, skābētus gurķus un citus “stipros” ēdienus.
Nevienam neko nesakot, devos pie ginekologa. Viņš savulaik saņēma arī manus dēlus. Pēc izmeklēšanas ārsts smaidot mani apsveica, nosaucot par topošo jauno māmiņu…
Ja nu meita?
Biju tik šokēta, ka nezināju smieties vai raudāt. Asaras bira kā pupas. Es savulaik ļoti gribēju meitiņu, bet liktenis man viņu noskauda. Ja nu tagad būtu meitenīte? Taču man tik daudz gadu, varu būt vecmāmiņa, nevis māte. Ārsts laipni un iepriecināti paziņoja, ka ar šādos gados dzimušu bērnu sieviete atkal kļūstot jaunāka, jo organisms it kā atjaunojoties. Par abortu nerunājām ne viens, ne otrs. Ārsts noteica grūtniecības ilgumu un dzemdību laiku — tās varētu būt ap Ziemassvētkiem.
Kad pārnācu mājās, jutos kā apreibusi no neziņas un šaubām, laimes un cerībām. Tonakt abi ar vīru neaizmigām, atcerējāmies puiku dzimšanas un audzināšanas laiku. Vai spēsim? Mēs izlēmām šo bērnu uzskatīt kā sveicienu no mūsu jaunības mīlestības, kura gadu gaitā bija nedaudz mainījusies. Vīrs jokoja, ka nu viņš atkal varēšot par mani rūpēties un pat dzemdībās piedalīties. Kad dzima dēli, to neatļāva.
***
Tiklīdz uzzināju patiesību, man pārgāja arī visi nelabumi. Es tikai domāju, ka jādara viss, lai bērns būtu vesels, lai man pietiktu spēka viņu iznēsāt un dzemdēt.
Viss beidzās laimīgi. Nu mūsu ģimenē aug mazā Laura (vārds cits — aut.), kuru lutina gan lielie brāļi, gan mūsu draugi un radinieki. Esmu tik laimīga, ka šo bērnu saglabāju, kaut sākumā par viņu nemaz nenojautu. Tagad patiesi jūtos jaunāka, un menopauzes arī vēl nav. Šo gadījumu stāstu tāpēc, lai sievietes zinātu, ka var notikt arī šādi, tāpēc pašām sev “diagnozi” labāk nenoteikt.
