Rīt oktobra pirmā svētdiena, kad valstī atzīmē Skolotāju dienu. Arī mēs, pieaugušie, atceramies gan pirmo skolu, gan skolotājus.
Rīt oktobra pirmā svētdiena, kad valstī atzīmē Skolotāju dienu. Arī mēs, pieaugušie, atceramies gan pirmo skolu, gan skolotājus. Tieši saskarsme ar pirmo skolotāju daudziem ir tik nozīmīga, ka paliek atmiņā visu mūžu.
Latvijā kopš sendienām godātas trīs profesijas: ārsta, skolotāja un mācītāja. Ārsts dziedina miesu, bet skolotājs dod zināšanas. Mācītājs gādā par cilvēka dvēseles mieru un stiprina garu.
Tomēr skolotāji atšķirībā no ārstiem un mācītājiem ar bērniem ir kopā ik dienu, nereti pat aizvieto vecākus. Pretī viņi saņem gan skolēnu mīlestību, gan palaidnības, bet svētkos… klēpjiem ziedu! Pēdējos gados labākos skolotājus svētkos apbalvo ar atzinības rakstiem, naudas prēmijām, dāvina “Zelta pildspalvas” un organizē dažādus kultūras pasākumus. Tas ir skaisti, taču īsti skolotāji uzskata, ka nekas nav dārgāks par skolēnu atzinību, cieņu un mīlestību. Kaut novēlots, pat daudzus gadus pēc skolas beigšanas pateikts “paldies” skolotāja sirdī atkal iededz gaišu atmiņu dzirksti.
Nesen kāda pensionēta skolotāja Vallē pastāstīja, ka, atsūtot apsveikumus, viņu vārdadienā atcerējās vairāk nekā 40 audzēkņu. Skolotāja atzina, ka gandrīz visi viņi bērnībā bijuši palaidnīgi skolēni, taču patstāvīgajā dzīvē pratuši skolotāju novērtēt. Tajā pašā laikā daudzi “labie bērni” skolotājus nereti pat nesveicinot.
Pazīstu trīs skolotājas Aizkrauklē, kuras bijušie skolēni visos svētkos atnāk apsveikt un pastāstīt par saviem panākumiem vai raizēm. Kādai skolotājai bija vajadzīga operācija, un naudu dzīvības glābšanai viņai sarūpēja kādreizējie skolēni. Skolotājai viņi teikuši — tas par jūsu pacietību un mīlestību, ko dāvājāt mums, kad mēs vēl tik daudz ko nesapratām…
Skolotājiem nekad nav bijis viegli, taču, ja kaut vai arī svētkos viņi sajūt, ka skolēniem ir vajadzīgi, tas, manuprāt, ir vislielākais gandarījums.
Lai jums skaisti svētki, skolotāji!
