Skolotāju dienas priekšvakarā sarunājos ar Aizkraukles arodvidusskolas datorzinību skolotāju Rasmu Auzenbergu.
Skolotāju dienas priekšvakarā sarunājos ar Aizkraukles arodvidusskolas datorzinību skolotāju Rasmu Auzenbergu. Viņa skolā strādā kopš tās dibināšanas un ar savu profesijas izvēli ir apmierināta. Visvairāk Rasma Auzenberga priecājas par iespēju būt jauniešu vidū, jo tā ir droša garantija — arī skolotāji ir mūžam jauni!
Strādā kopš pirmās dienas
— Kā sākāt strādāt Aizkraukles arodvidusskolā?
— Pēc vidusskolas beigšanas biju nolēmusi studēt medicīnu, ļoti vēlējos kļūt par ārsti. Vecākais brālis tolaik studēja Daugavpilī un aicināja piebiedroties arī mani. Kopā ar brāli svešā pilsētā jutos daudz drošāk, un tas man bija ļoti svarīgi. Zināju, ka pēc augstskolas beigšanas noteikti atgriezīšos dzimtajā pusē. 1978. gadā dibināja toreizējo Stučkas profesionālo skolu, un es sāku strādāt par matemātikas skolotāju. Gadu gaitā gan esmu priekšmetus mainījusi — tagad mācu datorzinības.
— Vai tas nozīmē, ka arī pati visu mūžu mācāties?
— Gadu desmitiem strādājot vienā profesijā un mācot tikai vienu un to pašu mācību priekšmetu, ļoti viegli var ieslīgt rutīnā. Vienmēr cenšos apgūt kaut ko jaunu, pilnveidot sevi. Šogad skolā pirmo gadu esmu projektu vadītāja un mācu arī stenogrāfiju — ātrrakstīšanu, kas vajadzīga, apgūstot sekretāres profesiju. Joprojām vadu arī datorprasmes kursus, tos bieži organizē kolēģi Aizkraukles novada ģimnāzijā un vairākas firmas. Iepriekš vairākus gadus paralēli strādāju arī vakarskolā.
— Kā izdodas darbus apvienot?
— Godīgi sakot, tā ir ļoti liela slodze, un bija periods, kad brīvā laika nebija nemaz. Tad, kad bija kāds brīvs brīdis, pati mācījos kursos, semināros, beidzu arī otru augstskolu. Strādājot divās vai pat vairākās darbavietās, materiālā ziņā skolotājs neko daudz neiegūst. Skolotājiem, īpaši tiem, kuri skolā nostrādājuši daudzus gadus, ir liela pienākuma apziņa, un tā ir pārāka par visu.
Svarīga savstarpēja cieņa
— Kāds, jūsuprāt, ir ideāls skolotājs?
— Viņam noteikti jābūt pacietīgam, saprotošam un, galvenais, jāprot iemācīt. Ļoti svarīga ir arī savstarpēja cieņa, un tai noteikti jābūt abpusējai. Ja skolotājs neciena skolēnu vai skolēns neciena skolotāju — nekas neizdosies. Arī es mācu bērnus tā, lai mums rastos savstarpējs dialogs, lai mācīšana nebūtu tikai mans monologs. Skolotājs nevar priecāties par to, cik labi pats visu saprot, vai cik labi viņš prot tēmu izstāstīt — skolotājam jāprot iemācīt, bet ne katrs to spēj.
— Kādas pozitīvas emocijas rodat šajā profesijā?
— Pirmkārt, skolotājs lēnāk noveco. Izskats, protams, ar gadiem mainās, tomēr prāts ilgāk saglabājas jauns, jo skolotājs nevar atļauties iesīkstēt. Lai skolēnus saprastu, viņam jādomā līdzīgi un jāseko līdzi visam jaunajam. Arī skolēniem labāk patīk jauni skolotāji — tādi, kuriem ir mūsdienīgas idejas, kuri piedalās pasākumos un domā līdzīgi kā viņu audzēkņi.
— Ar ko darbs arodvidusskolā atšķiras no darba, piemēram, pamatskolā?
— Ir tāds teiciens: mazi bērni — mazas rūpes, lieli bērni — lielas rūpes. Mācīties arodvidusskolā atnāk piecpadsmitgadīgi, bet beidz pat divdesmitgadīgi jaunieši. Mums ir pilnīgi citas problēmas nekā pamatskolā. Vecākiem liekas, ka bērns pēc 9. klases ir pieaudzis un pietiekami liels, lai sāktu patstāvīgu dzīvi, tomēr tā nav. Bieži pusaudzim vecāki aizbraukuši uz ārzemēm, neparūpējoties, lai bērns paliek vismaz pie radiniekiem, nevis pilnīgi viens. Šajā vecumā bērniem ir arī lielas ambīcijas, katrs izrāda savu raksturu.
— Skolotājs tad ir vecāku vietā?
— Bērnam vecākus neviens nevar aizvietot, un es esmu pārliecināta, ka bērnam vislabāk augt ģimenē. Jo ilgāk tas iespējams, jo labāk. Priecājos, ka šobrīd lielākā daļa arodvidusskolas audzēkņu katru vakaru tomēr brauc mājās pie vecākiem. Neraugoties uz to, ka šodien ir dažādi komunikācijas līdzekļi — mobilie tālruņi, internets, lai sazinātos ar mājiniekiem, mēs nevaram skolēniem dot to, ko var dot tikai vecāki.
Sarakstās ar bijušajiem skolēniem
— Kādas jūsu darbā ir lielākās grūtības?
— Šobrīd Latvijā krietni mazinājusies izglītības vērtība. Tas nav normāli, ka valstī obligāta ir tikai pamatizglītība. Līdz ar to jauniešiem pēc pamatskolas beigšanas nav stimula turpināt mācības, jo ir daudz firmu un uzņēmumu, kur izglītība nav vajadzīga, pietiek ar fizisko izturību. Bērni uz skolu “atnes” arī ģimenes problēmas un atspoguļo savus vecākus. Pēc pedagoģiskajiem kanoniem bērna audzināšana ilgst līdz triju gadu vecumam, pēc tam jau sākas pāraudzināšana, un tas ir ļoti grūti, dažreiz pat neiespējami.
— Kas, strādājot skolā, sagādā vislielāko gandarījumu?
— Noteikti tas, ka daudzi skolēni pēc arodvidusskolas beigšanas iestājas augstskolā un turpina mācīties. Bieži e—pastā saņemu vēstules no bijušajiem skolēniem un esmu ļoti priecīga, ja viņiem izdevies atrast savu profesiju. Daudzi dzīvē vēlas kaut ko sasniegt un neapstājas. Tas liecina, ka arodvidusskolas izglītība ar ievirzi kādā profesijā ir noderīga. Bieži šo arodvidusskolas izglītību novērtē nepamatoti zemu.
— Kā gadu gaitā mainījusies arodvidusskolas vide?
— Esmu izaudzinājusi vairākas skolēnu paaudzes un varu apgalvot, ka bērni tikpat kā nemainās. Jaunieši ir kļuvuši prasīgāki, bieži ar nepamatotām ambīcijām. Skolotāju kolektīvs mums ir pastāvīgs, daudzi skolotāji, tāpat kā es, skolā strādā no pirmās dienas. Mums ir savas tradīcijas, arī Skolotāju diena mums ir svētki.
Manuprāt, liela problēma visā valstī, ne tikai pie mums, ir tā, ka esam skolotāju paaudze pirmspensijas vecumā. Mēs savu darbu darām pēc labākās sirdsapziņas un darīsim arī turpmāk, bet valdībai jādomā, kur rast jaunu skolotāju paaudzi, kuriem tas būtu aicinājums.
Skolotājam uztic visdārgāko
— Ko domājat par sabiedrības negatīvo nostāju, skolotājiem prasot palielināt algu?
— Nesen paziņas ļoti asi reaģēja uz skolotāju prasībām — viņiem jau esot pietiekami, un par skolotājiem kopumā viņiem esot slikts iespaids. Jautāju — kas jums ir vislielākā vērtība? Nauda? Automašīna? Māja? Pēc pārdomu brīža viņi nosauca savus bērnus un veselību — to, ko nevar nopirkt par naudu. Atbildi uz jautājumu — kā visdārgāko, kas jums ir, varat uzticēt skolotājiem, ja viņi ir tik slikti — tā arī nesaņēmu. Sabiedrībai jāapzinās, ka skolotāja darbs ir grūts un arī atbildīgs.
Vieglāk saskatīt negatīvo un nopelt citu darbu, nekā tajā iedziļināties. Mēs gribam, lai mūsu ieguldīto darbu novērtē, un tajā nav nekā nosodāma.
— Kā pēc darba relaksējaties?
— Man ir uzticami draugi — runcis Degsters, kucīte Zuze un četras zivis akvārijā. Ar runci pastaigāties neeju, bet ar sunīti gan, un tā ir mana labākā atpūta. Kad cilvēks pastaigājas viens, ir neērti pieiet kādam klāt un sākt sarunu, bet, kad tu staigā ar sunīti, tūdaļ uzrodas domubiedri. Arī es jūtos piederīga šādiem cilvēkiem, man patīk ar viņiem sarunāties. Esmu iemīļojusi pastaigas gar Daugavmalu, kurām agrāk nemaz neatlika laika, un tagad jūtos brīnišķīgi! Vēroju Aizkraukles dabu — cik tā skaista, taču ikdienā nepievēršam tai uzmanību. Vislabākais relaksācijas veids — darīt kaut ko pilnīgi citu, ar darbu nesaistītu!
— Kam vēl veltāt laiku?
— Vasarā daudz lasu. Man patīk izlasīt grāmatas, par kurām esmu lasījusi labas recenzijas vai kāds no paziņām to ir ieteicis. Cenšos izlasīt to, kas pašreiz ir aktuāls. Ja cilvēki runā par kādu grāmatu, tad es noteikti to gribu izlasīt. Ar filozofisku romānu nekāda atpūta neiznāk, tāpēc lielākoties lasu viegla satura romānus.
— Kāda ir jūsu galvenā atziņa pēc skolā nostrādātajiem gadiem?
— Prāts cilvēkam ir Dieva dots. Reizēm ir tā — cilvēkam ir daudz dažādu sertifikātu, diplomu, bet viņa prāts nav elastīgs, un ar viņu nav iespējams sarunāties. Savukārt reizēm, satiekot pavisam vienkāršu cilvēku, no viņa strāvo milzīga dzīves gudrība, pārmantota no paaudzes paaudzē. To es attiecinu arī uz profesionālo izglītību, bez kuras valstī nevar iztikt. Arī ar arodvidusskolas diplomu var sākt ražīgu, pilnvērtīgu un interesantu dzīvi.
