Šajā nedēļas nogalē 85 gadu jubileju svin jaunjelgaviete Emīlija Veršinska.
Šajā nedēļas nogalē 85 gadu jubileju svin jaunjelgaviete Emīlija Veršinska. “Aiz baltās sētas ir brūna māja, brauciet tik iekšā,” teic sieviete telefonklausulē, kad bezcerībā jau 15 minūšu riņķojam jubilāres dzīvesvietas rajonā.
Brūnajai mājai ir plašs pagalms ar lielu augļudārzu. Mani sagaida labestīgi smaidīga māmuļa. Izejam cauri vairākām istabām un runājamies tālākajā — klusākajā. Kad jubilāri lūdzu pastāstīt par savu dzīvi, viņa pieklust, tad saka: “Vecums nenāk viens — esmu bagāta.”
Emīlijas kundzes lielākā bagātība ir pieci bērni, 28 mazbērni un 21 mazmazbērniņš. Vēl viens mazmazbērniņš tūlīt gaidāms. “Visi kopā nekad neesam sanākuši, tad jau mājā nebūtu, kur apgriezties,” teic jubilāre. Viņas lielākais vaļasprieks ir adīšana, šūšana un aušana. Jubilāre gandarīta, ka visi, cik varēts, ir “apadīti”.
Visvairāk jubilāre lepojas ar bērniem, jo tieši viņi snieguši vislielāko mīlestību un prieku. “Bērni — tā ir vērtība. Ir lieliska sajūta, kad turi rokās jaundzimušo.” Kad jubilāre stāsta par bērniem un mīlestību, šķiet, ka viņa ir visapmierinātākā sieviete pasaulē, jo viņai acīs mirdz labestība.
Emīlijas kundze dzimusi kalēja ģimenē Skrīveru pusē, kur pabeigusi sešklasīgo pamatskolu. Jau septiņu gadu vecumā sākusi iet ganos. “Lopus laukā vajadzēja dzīt ap 15. maiju un tikai 17. oktobrī varēja tikt uz skolu, bet mācībām tas netraucēja, neko neiekavēju,” atceras Emīlijas kundze.
Jubilāre domājusi arī par komercskolu. “Vairāk jau tēvs gribēja, lai tur eju mācīties,” stāsta jubilāre. “Tomēr dzīvē viss iegrozījās pavisam savādāk — visu sajauca dullā mīlestība. Man bija 18, bet viņam 21. Bijām kā tādi jauni zaķi!”
Vīrs miris jau vairāk kā 21 gadu, bet tieši ar viņu jubilārei saistītas jaukākās atmiņas. “Tā bija liela mīlestība gan vienam pret otru, gan abiem pret bērniem. Arī tagad neesmu viena — ir, kas mani aptekalē, sačubina — man blakus ir mūža novakara draugs,” stāsta Emīlijas kundze.
Spilgti Emīlijas dzīvi krāsojis kara laiks. “Šķiet tas mājo manī vēl joprojām,” teic Emīlijas kundze. Kara laiks nesa līdzi uztraukumus, skaļus trokšņus un bailes par izsūtījumu. “Vīru izsūtīja, un mēs ar draudzeni braucām viņu apciemot, jo es krieviski nerunāju. Tagad tomēr ir daudz labāki laiki, jo ir miers,” secina Emīlijas kundze.
“Dzīve mani nav žēlojusi. Kādreiz domāju: kāpēc cilvēki tā pārdzīvo, ja nomirst tēvs, māte vai vīrs, bet, kad šī nelaime skāra pašu, tad uzzināju. Arī pēc tam, kad pašai pie bērna zārciņa bija jāstāv…” sāpīgi atminas jubilāre. “Tomēr, lai arī kā ir gājis, esmu priecīga, ka man 85 gados vēl ir veselība, ka varu dzīvot,” teic māmuļa.
