Seces pagasta “Vēžniekos” pirmo gadu patstāvīgi saimnieko Valts Mišins. Gada laikā stabilu darbu un atalgojumu Valts nomainījis pret dzimtas mājām, 170 hektāriem apstrādājamas zemes un kļuvis atkarīgs no laika apstākļiem — kā jau visi zemnieki.
Seces pagasta “Vēžniekos” pirmo gadu patstāvīgi saimnieko Valts Mišins. Gada laikā stabilu darbu un atalgojumu Valts nomainījis pret dzimtas mājām, 170 hektāriem apstrādājamas zemes un kļuvis atkarīgs no laika apstākļiem — kā jau visi zemnieki. Stāstot par savu zemnieku saimniecību un padarītajiem darbiem, Valts vairākkārt saka: “Zeme ir jāmīl!”.
Turpina vecāku iesākto
Valts un četri viņa brāļi izauguši “Vēžniekos”, līdz pagājušajam gadam te saimniekoja viņu vecāki, bet bērni dzīvoja katrs savu dzīvi, palīdzot vien sezonas darbos. Valts ar ģimeni dzīvoja Staburaga pagastā un bija pieradis pie komforta — darba automašīnas, apmaksāta mobilā tālruņa rēķina un bankas konta, kurā par padarīto darbu katru mēnesi ieskaita naudu. “Var teikt, dzīvoju, kā niere taukos,” smej Valts. Pagājušais gads Mišiniem pēkšņi nesa lielu zaudējumu — Otrajās Lieldienās aizgāja māte, bet otrajos Ziemassvētkos — tēvs. Ātri vajadzēja izlemt, ko darīt ar dzimtas mājām un lielo saimniecību. “Katram dzīve jau bija iekārtota citur, bet visi bijām pārliecināti — vecāku iesāktais jāturpina. Te ir mūsu zeme, kurā ieguldīts milzīgs darbs un laiks. Skatījos uz tēva apstrādātajiem tīrumiem un domāju — tie tagad jāatdod svešiem cilvēkiem? Nē, to es nepieļaušu!” stāsta Valts Mišins.
Krāj savu pieredzi
Atšķirībā no vecākiem, kuri abi bija agronomi un bērnu uztverē “ideāls lauksaimnieku pāris”, Valtam vēl daudz jāmācās un jākrāj pašam sava pieredze saimniekojot. “Esmu izaudzis laukos un protu visus lauku darbus, tomēr būt atbildīgam par saimniecību ir kaut kas pilnīgi cits, nekā palīdzēt tēvam. Lielākoties “Vēžniekos” veicām smagos darbus, pārējo izdarīja vecāki. Sākumā bija ļoti grūti, jo daudz ko nepārzināju, biju pieradis atbraukt, piemēram, uz sēju, kad tēvs sējmašīnu jau noregulējis un man tikai jāstrādā. Tagad esmu atbildīgs par pilnīgi visu no sākuma līdz beigām,” stāsta jaunais zemnieks.
Algas nav šodien, nebūs arī rīt
Valtam bija grūtības pārreģistrēt zemnieku saimniecību un nokārtot citus dokumentus, viņš ir neizpratnē par valstī esošo sistēmu: “Nesaprotu, kāpēc pie mums katrā iestādē un institūcijā joprojām neko nevar izdarīt ātri? Ja nepieciešams tikai kāds paraksts vai zīmogs, vienmēr jāgaida divas nedēļas. Tas zemnieku ļoti apgrūtina un kavē darbus. Tādam iesācējam kā man ļoti grūti iemantot arī bankas labvēlību — nevienu neinteresē ne tas, ka gads aizvadīts ar zaudējumiem, nedz arī tas, ka tikko esmu sācis saimniekot. Visgrūtāk bija apzināties, ka par darbu neviens man nesamaksās ne šajā, ne nākamajā mēnesī.Vispirms lauksaimniecībā ir jāiegulda, un tikai tad var cerēt uz ienākumiem,” teic Valts.
Zemnieks ziemā neatpūšas
Gada laikā “Vēžnieku” saimniecība paplašināta no 117 līdz 170 hektāriem, ja būs iespēja, nākamgad to paplašinās vēl vairāk. Lielākā daļa zemes ir turpat mājas tuvumā, bet ir lauki, uz kuriem jābrauc 10, 15 kilometru. Izaudzēti rudzi, kvieši, auzas un mieži, tomēr daļa ražas zaudēta lietainā laika dēļ. Par to, vai pirmais saimniekošanas gads bija veiksmīgs, Valts vēl nespriež, jo uzskata — galvenais šobrīd ir strādāt: “Tie, kuri apstrādā zemi, zina, ka no zemes ārā var dabūt daudz, un tas ir mūsu vienīgais uzturlīdzeklis. Pavasarī jāsēj, vasara paiet miglojot, un drīz klāt siena laiks, pēc tam — kulšana. Tad atkal jāar un jāsēj, bet tie, kuri domā, ka zemnieks pa ziemu atpūšas, maldās. Ja ziemā atpūtīsies, tad diez vai pavasarī varēs iebraukt tīrumā. Pa ziemu zemniekam jāpaspēj izdarīt tas, kam vasarā neatliek laika.”
Palīdz kaimiņa padoms
“Saprotu, ka lauksaimniecībā var zaudēt visu, kas ieguldīts, jo laika apstākļus nevar prognozēt, varam tikai cerēt, ka daba mums būs labvēlīga, taču tas manu optimismu saimniekot nemazina. Man ir labi kaimiņi, kuri palīdz gan darbos, gan ar padomu. Viens no viņiem pirmajās saimniekošanas dienās teica: “Zeme ir jāmīl, ja nemīli zemi, tad tev te nav ko darīt!” Un tā arī ir — ne kurš katrs spētu to izturēt, jo jau pēc pirmajiem desmit apartajiem hektāriem nākas atzīt — tas vēl ir tikai sākums,” pārliecināts secietis. Valts iestājies Latvijas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, tikai sesija gan jāapvieno ar “karstāko” darbalaiku: “Gribu paraudzīties uz lietām, ar kurām saskaros ikdienā, no cita skatupunkta. Interesanti dalīties savā un uzzināt citu zemnieku pieredzi. Sēžot tepat, neviens par manu eksistenci neuzzinās.”
***
“Brīžos, kad domāju — visa pasaule nostājusies pret mani, darbi neveicas, atnāku mājās, paskatos uz savu “zonderkomandu” (astoņgadīgajiem dvīņiem Alfu un Elvi, divus gadus veco Viktoriju un vienpadsmitgadīgo brāļadēlu Valtu — aut.) un atkal visam redzu jēgu. Saimniecībā daudz palīdz sieva Nadežda, lai gan sievietei laukos ir ļoti grūti, un es to apzinos. Savukārt bērni ir sajūsmā par dzīvi laukos, viņi ir redzējuši, kā sēklu ieliek augsnē un kas no tās izaug. Radot savai ģimenei māju sajūtu, arī no viņiem saņemu atbalstu un ticību — mums izdosies,” pārliecināts zemnieks.
