Latvijas mežos un pļavās mīt divu veidu garauši — pelēkais un baltais zaķis. Abus drīkst medīt no 1. oktobra līdz 31. janvārim.
Latvijas mežos un pļavās mīt divu veidu garauši — pelēkais un baltais zaķis. Abus drīkst medīt no 1. oktobra līdz 31. janvārim. Tomēr šobrīd zaķis Latvijā nav medītāko dzīvnieku saraksta augšgalā, kā tas ir, piemēram, Čehijā. Iemesli tam ir vairāki.
Zaķis ir viens no tipiskākajiem Latvijas dzīvniekiem, un viņu pie mums ir daudz.
Pelēkais zaķis ir 55 — 65 cm garš, 4 — 6 kg smags zīdītājs. Vasarā apmatojums mugurpusē ir rūsganpelēks ar palsu vai dzeltenīgu nokrāsu, ziemā — biezāks, garāks un gaišāks. Apkārtējā vidē orientējas galvenokārt pēc dzirdes. Redze ir slikta, oža — samērā vāja.
Savukārt baltais zaķis augumā ir nedaudz mazāks. Vasarā viņa kažociņš ir raibi rūsgans, bet ziemā — balts. Dzīvo mežā ar blīvu paaugu un pamežu, sūnu purvu malā, izcirtumos. Izvairās no atklātām vietām. Lēcieni ir īsāki nekā pelēkajam zaķim: atstarpes starp priekšējo un pakaļējo pēdu nospiedumiem, kā arī starp atsevišķām četru pēdu nospiedumu grupām — mazākas.
Pelēkais zaķis atšķirībā no baltā priekšroku dod apvidiem, kur lauksaimniecībā izmantojamās platības aizņem vairāk par pusi.
Zaķi ir tipiski augēdāji, viņu galvenā barība — lakstaugi, augu mīkstie dzinumi, dažādi kultūraugi, vēlu rudenī un agri pavasarī barojas ar ziemāju zelmeni. Ziemā izvēlas koku pumpurus un mizu (kļavu, apšu, kārklu, ābeļu, bumbieru u. c.). Ja ir sērsna, cieš badu. Trūkstot barībai, apmeklē stirnu un staltbriežu barotavas.
Latvijā pelēkais zaķis ieceļojis 17. gadsimta otrajā pusē. Izplatīts visos Latvijas rajonos, bet nevienmērīgi. Lielākā blīvumā sastopams Latvijas Rietumu un Dienvidaustrumu daļā, mazāk — Piejūras zemienē un Ziemeļu, Ziemeļaustrumu rajonos.
Zaķiem gadā ir divi līdz trīs metieni, katrā vidēji divi līdz deviņi, biežāk — trīs līdz pieci zaķēni. Riesta laikā zaķu aktivitāte palielinās, viņi mēdz turēties pa vairākiem kopā arī dienā. Mazuļi dzimst marta beigās vai aprīlī. Šajā laikā bieži vēl ir sniegs, tāpēc liela daļa zaķēnu iet bojā. Jaundzimušie jau divu nedēļu vecumā sāk ēst augus un nākamā gada pavasarī sasniedz dzimumgatavību. Otrā metiena laiks nav noteikts. Zaķēni dzimst jūnijā vai jūlijā, bieži vien lauksaimniecības kultūrās. Trešais metiens ir tikai nedaudzām mātītēm. Tomēr reālais pieaugums uz vienu mātīti līdz rudenim reti pārsniedz divus jaunus zaķus.
Salīdzinot ar sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem, nomedīto zaķu skaits samazinājies 14 reižu. Tāpēc zaķu medībām pašlaik nav nozīmīgas ietekmes uz kopējo zaķu skaitu. Iemesls, kāpēc zaķus tik maz medī — nav pieprasījuma pēc zaķu ādiņām. Savukārt, lai iegūtu gaļu, daudz izdevīgākas ir lielāku dzīvnieku medības. Tāpēc mednieks zaķi šauj tikai tajā gadījumā, ja viņš gadās pa šāvienam un šis šāviens neaizbaidīs lielāku medījumu. No interneta
