Staltbriedis ir viens no uzmanīgākajiem dzīvniekiem, viņam ir lieliski attīstīta oža un dzirde. Pa vējam briedis saož cilvēku vismaz 500 metru attālumā. Dzīves ilgums — 16 līdz 18 gadu.
Staltbriedis ir viens no uzmanīgākajiem dzīvniekiem, viņam ir lieliski attīstīta oža un dzirde. Pa vējam briedis saož cilvēku vismaz 500 metru attālumā. Dzīves ilgums — 16 līdz 18 gadu.
Staltbriedis ir augēdājs, tomēr barības sastāvs sezonas laikā mainās. Viņa “ēdienkartē” ir ap 220 augu: pavasarī pēc sniega nokušanas — graudzāles un sīkkrūmi, vēlāk, lapu laikā — koku un krūmu lapas un dzinumi, arī lakstaugi, bet vasarā — bērzu, ošu, apšu, kārklu, krūkļu, pīlādžu lapas un dzinumi, lauksaimniecības kultūras, rudenī — ķērpji un graudzāles, ziemā — skujukoku mežā, ja sniega biezums nepārsniedz 40 centimetru, pamatbarība ir sīkkrūmi: brūklenāji, mellenāji, virši, retāk vaivariņi. Lapukoku mežā šajā laikā staltbrieži ēd graudzāles. Vēlāk, kad sniega biezums ir lielāks par 40 centimetriem, bet lapukoku mežā pārsniedz 10 — 15 centimetru, “ēdienkartē” dominē kokaugi. Ja iespējams, labprāt ēd ozolzīles, pīlādžogas un mežābolus. Vasarā diennaktī patērē 9 līdz 30 kilogramu, bet ziemā — 1,4 līdz 6 kg svaigas barības.
Staltbriedis diezgan ātri labi piemērojas dzīves apstākļu izmaiņām. Priekšroku dod skrajām mežaudzēm ar bagātīgu paaugu un pamežu. Vasarā staltbrieži biežāk sastopami mitros, lapukokiem bagātos, zālainos meža nogabalos, pļavu, izcirtumu vai lauku tuvumā. Rudenī, veģetācijai beidzoties, mīt sausākā, ķērpjiem un brūklenājiem bagātā mežā. Ziemā dzīvo mežā ar bagātīgu pamežu vai paaugu. Izvairās no mežaudzēm ar biezu egļu, bērzu vai alkšņu pamežu un kāršu vecuma audzēm. Briežu dzīvība ir apdraudēta, ja sniega segas biezums pārsniedz 60 — 70 centimetru. Apdzīvo arī tīras priežu audzes, ja vien sniega segas biezums nepārsniedz 40 centimetru.
Dzīvo ģimenēs vai jauktos baros. Sākot ar trešo dzīves gadu, buļļi uzturas atsevišķos baros. Govju baru vada kāda vecāka, pieredzējusi govs, kurai regulāri dzimst teļš. Atpūšoties viņa parasti izvēlas vietu, no kuras var pārredzēt baru un tuvāko apkārtni. Buļļu baram nav vadoņa, katrs dzīvnieks ir pats par sevi, teritorija — nenoteikta. Pa priekšu parasti iet jaunie, nepieredzējušie buļļi. Atklātās platībās vecie buļļi iziet tikai pēc tam, kad tajās kādu laiku ganījušies jaunie. Briesmu gadījumā viņi pirmie arī pazūd.
Spēcīgākie buļļi riesta laikā izveido harēmus, kuros ir divas līdz četras govis. Riesto septembrī — oktobrī. Riesta saucieni labā laikā dzirdami triju līdz četru kilometru attālumā. Visintensīvāk riests notiek vēsās un gaišās mēnesnīcas naktīs, kad buļļi bauro visu nakti. To, ka sācies riests, var noteikt pēc īpatnēji smaržojošām izkārpītām bedrēm, kurās notiek pārošanās.
Staltbrieža buļļa lepnums ir krāšņie žuburotie ragi. Pirmie ar apmatojumu klātie ragu izciļņi bullēniem parādās 7 — 8 mēnešu vecumā. No šiem izciļņiem 12 — 14 mēnešu vecumā izaug pirmie durkļveida ragi. Pirmos ragus parasti nomet nākamajā pavasarī. Trešajā dzīves gadā bullim attīstās divu līdz četru žuburu ragi ar rozi pie pamatnes. Turpmāk ragus met martā — aprīlī. Jauni ragi izaug līdz jūlijam, augusta sākumā tie pārkaulojas. Maksimālo lielumu ragi sasniedz 10 — 13 gadu vecumā. Lielums un žuburu skaits atkarīgs no iedzimtības, barošanās apstākļiem iepriekšējā ziemā. Reti, bet mēdz būt ragi arī bez žuburiem. Šādus ragus mēdz dēvēt par slepkavas ragiem, jo riesta cīņu laikā ar tiem otram dzīvniekam var radīt nāvējošus ievainojumus.
No “Lielās medību grāmatas”
