Viens no populārākajiem ceļošanas veidiem ir stopošana. To dara galvenokārt jaunieši, bet reizēm stopo arī mammas un omes — ja nokavēts vienīgais vai pēdējais autobuss.
Viens no populārākajiem ceļošanas veidiem ir stopošana. To dara galvenokārt jaunieši, bet reizēm stopo arī mammas un omes — ja nokavēts vienīgais vai pēdējais autobuss. Savukārt piedzīvojumu meklētājiem tas ir dzīvesveids.
Jaunā mācību gada sākumā Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija sadarbībā ar Valsts policiju un Bezvēsts pazudušo bērnu meklēšanas biedrību organizēja informatīvu kampaņu par bērnu drošību ārpus mājām “Stopot bīstami”. Akcija mudināja padomāt par stopošanas būtību. Uz sarunu aicināju divas aktīvas šī ceļošanas veida piekritējas: Lieni — aizkrauklieti, tikko pabeigušu universitāti, un Ievu, kura dzīvo Aizkraukles pagastā un studē Rīgā.
Patīk brīvība
Iemesli stopošanai ir dažādi. Liene saka, ka stopo, jo patīk brīvība. Pacel roku, sagaidi auto un brauc kaut kur bez vai ar mērķi. Bez mērķa — lai vienkārši satiktu cilvēkus, ar mērķi — lai ekonomētu kabatasnaudu, brauktu izklaidēties uz Liepāju vai citu vietu.
Ieva pirmo reizi stopojusi jau bērnībā, laukos autobuss tad bijis jāgaida divas stundas. Tas bija alternatīvs veids, kā nokļūt mājās. Studējot universitātē, stopo galvenokārt taupības nolūkā. Autostopa būtība, viņasprāt, ir piedzīvojums, uzdrīkstēšanās. Ieva šādā veidā devās arī divu nedēļu ceļojumā pa Eiropu. “Visa mantība bija mugursomā. Gulējām teltīs un vietās, kur tas nav atļauts. Bija tikai ceļš un sajūta, ka visa pasaule pulsē dzīvībā un tu to beidzot ieraugi,” ar sajūsmu stāsta Eiropas “iekarotāja”.
Sievietes intuīcija
Stopotāja satikusi labus, atvērtus cilvēkus. Tādus, kuri “zaļajā pieturā” pagatavo kādu maltīti, izstāsta, kā labāk aizbraukt, kā atrast ceļu, paved tālāk, nekā iecerēts. Ārzemēs padomi ir veiksmīga ceļojuma nosacījums. “Protams, ir arī citi gadījumi — piedāvājumi braukt uz mežu,” teic Ieva.Viņa stāsta, ka apstājas, piemēram, divas mašīnas un pāriniecei piedāvā braukt ar vienu vīrieti, bet Ievai — ar viņa draugu.
Liene atceras gadījumu, kad centusies no mašīnas tikt ārā, jo vadītāja roka virzījusies tuvāk un tuvāk….”Palūdzu, lai laiž ārā,” teic jauniete. Bet pēc tam esot bijis grūti saņemties un stopot nākamo. Viņa uzticas savai intuīcijai un nojautai, dažkārt nekāpj mašīnā, ja autovadītājs kaut kādā veidā neiedveš uzticību.
Tikai vīrieši
Apstājoties tikai autovadītāji vīrieši, sievietes neesot tik drosmīgas. Meitenes šoferīšus raksturo dažādi — ir klusētāji, ir runātāji. “Ja klusē, nevar saprast, vai cilvēks negrib runāt vai arī viņš nevar saņemties. Ir cilvēki, kuri klausās mūziku un tāpēc nerunā,” teic Liene. Bet visinteresantākie esot cilvēki, kuri stāsta un stāsta.
Liene atceras šoferus ne vizuāli, bet pēc sarunas. Runāšanu ar nepazīstamu cilvēku viņa dēvē par grēksūdzi. “Tu vari būt tāda, kāda esi. Mēs vairs nesatiksimies, tāpēc varam runāt par visu. Arī šoferi stāsta par dzīvi, par ģimeni, bērniem. Tie ir momenti, kas bagātina stopošanu. Ieva atceras gadījumu, kad saruna turpinās sarakstē pa e—pastu: “Nostopoju Čehijā. Ar puisi izveidojās ļoti labs kontakts. Beigās gan izrādījās, ka es viņam biju iepatikusies. Visu izrunājām, un tā tas beidzās.”
Divatā drošāk
Vieglāk un ātrāk mašīnas “noķert”, ja ceļā dodas vienatnē. Savukārt divatā ir drošāk un interesantāk. Abas jaunietes atzīst, ka, ceļojot garus ceļa posmus, svarīgs ir otrs cilvēks blakus, jo ir, kas uzmundrina, kad noplok dūša.
Stopojot ar puisi, autiņi neapstājas. “Mēģinot ar brāli tikt no Aizkraukles uz Liepāju, ceļā pavadījām deviņas stundas, bet ar draudzeni — tikai četras. Arī ar savu puisi esmu mēģinājusi stopot, bet viņš laikam tāds “pabriesmīgs” izskatās, rezultātā braucām ar autobusu,” teic Liene. “Ja gaišs puisītis, tad vēl ņem,” zina Ieva.
Ievas šīgada plāns ir nopirkt automašīnu un ņemt stopotājus. Savukārt Liene, kura iegādājusies autiņu pirms dažiem mēnešiem, teic, ka stopotājus neņem: “Man nav tik liela pieredze braukšanā, ja kaut kas notiks, es būšu vainīga.”
Visi to nevar
Stopošanas jautājums ir ļoti aktuāls, un presē, televīzijā, sabiedrībā izplatīts uzskats, ka stopošana ir bīstama un nosodāma lieta. Liene apzinās, ka stopot ir bīstami, jo tu nezini, kas notiks. Tas ir risks un azarts — var arī neizdoties.
“Ja esi bailīgs, bijusi negatīva pieredze vai neesi par sevi pārliecināts, tad nevajag stopot,” apgalvo Ieva. Jauniete teic, ka, lai brauktu uz ārzemēm, ir jāzina krievu, angļu, vācu, itāļu vai spāņu valoda, tad var sarunāties un iegūt nepieciešamo informāciju. Viss ir atkarīgs no cilvēka. Visi to nevar, un visiem arī nevajag.
Abas jaunietes ir pārliecinātas, ka bērniem nevajadzētu stopot, labāk iedot viņiem lieku naudu. “Nenoliedzami, gadās arī nepatīkamas situācijas un ir jāmāk ar tām tikt galā. Jāprot sevi pasargāt — tas ir atbildības jautājums. Es esmu nobriedusi savos uzskatos, varu riskēt,” teic Ieva. Savukārt Liene pārliecināta, ka stopošanu nevar izskaust, bet par to ar bērniem vajag runāt, informēt viņus.
