Muzeju nakts ik gadu piedāvā simtiem iespēju — izstaigāt pilis, iepazīt eksotiskas kolekcijas, baudīt mākslu. Dažreiz neaizmirstamākais piedzīvojums slēpjas vietā, kurā reti kurš iedrošinās ieiet.
Šī gada Muzeju naktī kopā ar draudzeni devos uz Rīgu, un mūsu plānā bija apskatīt vairākus objektus. Prezidenta pilī mūs sagaidīja pūtēju orķestris, pavērās greznas telpas ar dāvanām, ko Latvijas vadītāji saņēmuši no dažādu pasaules valstu vēstniekiem. Savukārt Cepuru muzejā — oficiāli “The World of Hat” — Vīlandes ielā, bija apskatāma galvassegu kolekcija no Āzijas, Āfrikas un citiem pasaules reģioniem. Interesanti, bet tie nebija vakara galvenie notikumi.
Arī Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs Tvaika ielā, kas vietējiem pazīstams kā “trakonams”, “psihene”, Muzeju naktī atvēra savas durvis. Un tieši tur pavadījām vakara labāko daļu — vairāk nekā divas stundas.
Lekcijas, vizuālie materiāli, dokumentālās filmas, vēstures slāņi — viss kopā radīja sajūtu, ka tikko atvērta grāmata, par kuras esamību daudzi, tajā skaitā mēs, pat nenojautām.
Muzejs ir slimnīcas teritorijā — vecā ēkā, pagrabā. Tur paveras stāsts par to, kā gadsimtu gaitā ārstētas psihiskās slimības.
Spilgtākie stāsti, kas palikuši atmiņā: Padomju laikā psihiatrijā plaši izmantoja insulīna šoka metodi. Pacientu mākslīgi ievadīja komā, kas it kā “restartēja” smadzenes. Mūsdienās šo metodi vairs nelietojot. Taču elektrošoka terapija — elektrokonvulsīvā terapija — joprojām tiek izmantota gan Latvijā, gan Igaunijā, gan Skandināvijā modernizētā veidā — ar anestēziju un medicīniskā uzraudzībā.
Elektrokonvulsīvā terapija ietekmē smadzeņu neirotransmiteru un nervu tīklu darbību, normalizē serotonīna, dopamīna un citu vielu līdzsvaru, palīdzot pacientu izvest no smagas depresijas stāvokļa un dažkārt strauji samazinot pašnāvības risku.
Ne tas, ko iztēlojamies no vecajām filmām, bet stigma ap to joprojām dzīvo.
Muzejā skatāma arī mākslinieka Pētera Krastiņa darbu izstāde. Tā ir viena no emocionāli spēcīgākajām šīs vietas daļām.
Krastiņš bija viens no spilgtākajiem latviešu agrīnā modernisma un simbolisma māksliniekiem. Viņa gleznās jūtams jūgendstils un ekspresionisma priekšnojautas — sapņainas, nervozas, tumšas ainavas, kurās it kā purvs pats skatās pretī cilvēkam. Mākslas vēsturnieki raksta: ja slimība viņu nebūtu salauzusi, Krastiņš varētu būt viens no lielākajiem latviešu gleznotājiem.
Traģiskais pavērsiens: lielu daļu savas dzīves, aptuveni 25 gadus, viņš pavadīja toreizējā Aleksandra Augstumu slimnīcā, kas vēlāk kļuva par esošo Tvaika ielas iestādi. 1942. gadā nacistu okupācijas vara viņu kopā ar citiem psihiatrijas pacientiem nogalināja.
Viņa darbos ir kaut kas, ko grūti nosaukt vārdos. Ne tikai skaistas ainavas — tur ir nervs, drudzis, klusums, kas spiež uz krūtīm kā migla virs purva. Dažos pašportretos sajūtams gandrīz van Goga līmeņa eksistenciāls nemiers. Pazīstamākais darbs ir “Luksemburgas dārzā”, taču īpaši spēcīgi ir viņa purvu motīvi un vēlīnie zīmējumi.
Muzeju naktī prezentēja arī grāmatu “Sašķelto dvēseļu patvērums” — apjomīgu izdevumu par slimnīcas divsimt gadu vēsturi, kas sver tieši 2,5 kilogramus. Iegādāties to varēja uz vietas par 20 eiro.
Slimnīcas sabiedrisko attiecību vadītāja Silva Bendrāte vakara vēstījumu formulēja vienkārši: nebīsties no vārda “psihoneiroloģiskā slimnīca”. Nebīsties no Tvaika ielas! Nāc, izstaigā, apskati!
Tas nav tikai aicinājums ekskursijā. Tas ir aicinājums pārskatīt savu skatījumu, domas, attieksmi. Tāpat kā kādreiz tika nojaukts trīs metru augstais žogs, kas atdalīja slimnīcas teritoriju no pilsētas — fizisks simbols barjerai starp “mums” un “viņiem — trakajiem”. ◆
Uzziņa
Muzeju var apmeklēt darbdienās, sazinoties un saskaņojot apmeklējuma laiku ar sabiedrisko attiecību speciālisti Silvu Bendrāti pa tālruni 29278782.
