Piepilsētas dārziņi Aizkrauklē pavasarī dzīvo savu īpašo dzīvi. Tur nav steigas, spožu izkārtņu un skaļu pasākumu. Tā vietā slapjas zemes smarža, grābekļu skaņas, siltumnīcu plēves, kas vējā mazliet plandās kā buru audums, un cilvēki, kuri pēc darba dienas pilsētā atbrauc uz savu mazo zemes gabalu, nevis tāpēc, ka vajadzētu, bet gan tāpēc, ka bez tā kaut kā pietrūkst.
Pilsētnieki vakarā kļūst par dārzkopjiem
Vienā no šādiem dārziņiem piepilsētas teritorijā, kas atrodas starp Dārza, Dzelzceļa, Enerģētiķu un Samēnu ielām sastopu Gunitu un Gunti. Abi dzīvo Aizkrauklē, dzīvoklī, bet jau apmēram desmit gadus brīvdienās un vakaros dodas uz nomāto zemes gabalu piepilsētā. Zeme pieder pašvaldībai, un viņi to nomā. Te nav ne lielas vasarnīcas, ne bruģētu celiņu. Toties ir siltumnīca, zemenes, zirņi, pupas, ābeles, bumbiere un, kā viņi saka, sajūta, ka ir tuvāk zemei.
Kad jautāju, cik liels ir viņu dārziņš, Gunita uz mirkli samulst un tad pasmejas: “Nu, no rabarberiem līdz bumbierei.” Kvadrātmetrus abi pat īsti nezina. Līgumā droši vien rakstīts, bet viņiem svarīgāks ir pats dārzs, nevis cipari. Šajā pavasarī darba atkal daudz. Jānomaina siltumnīcai plēve, jāpārkrāso konstrukcijas, jāsakārto teritorija pēc ziemas. “Mēs katru gadu daudz darām,” saka Gunita. Un to var redzēt. Kaut arī paši smejas, ka visapkārt vēl esot “bardaks”, dārzs izskatās dzīvs. Siltumnīcā drīz augs tomāti un gurķi. Dobēs būs pupas, zirņi, zemenes. “Arbūzi mums arī ir,” saka Guntis ar nelielu lepnumu. Guntis ir elektriķis Pļaviņu HES, Gunita strādā bērnudārzā par audzinātāju. Dārzkopība nav bizness vai peļņas avots. Drīzāk dzīvesveids, kas mantots no vecākiem.
“Mammai ar tēti visu mūžu bija dārzs,” stāsta Gunita. “Visu laiku bija jāstrādā. Tad mēs izdomājām, ka mums pašiem arī vajag savu dārzu.” Ģimenē aug trīs bērni. Kad bija mazāki, vasarās daudz laika pavadījuši dārzā. Bijis arī baseins, rotaļas un kopīga atpūta. Tagad divi no bērniem jau lielāki un paši izvēlas, ko darīt brīvdienās. “Nespiežam,” saka Guntis. “Kad grib, tad brauc.”
Šādu dārziņu nozīme pēdējos gados kļuvusi arvien redzamāka. Pieaugošās pārtikas cenas daudziem liek vairāk domāt par pašu izaudzēto. Gunita un Guntis arī neslēpj, ka dārzs palīdz ģimenes budžetam. “Protams,” saka Gunita, “savi gurķi, tomāti garšo citādāk nekā veikalā.”
Vieta, kur atpūsties
Taču dārziņa dzīve nav tikai romantika un zaļums vien. Lielākā problēma šajā teritorijā ir ūdens. Elektrības pieslēguma te nav, bet tas viņus īpaši nesatrauc. “Tagad visi instrumenti uz baterijām,” nosaka Guntis. Toties bez ūdens iztikt nevar. Ja vasara ir sausa, sākas īstas galvassāpes. Ūdens piegāde kļuvusi ļoti dārga. “Ja vajag ūdeni, to var atvest par 20 eiro kubā. Ja ved piecus kubus, tad izdevīgāk. Agrāk ūdens maksāja vismaz četras reizes lētāk,” stāsta Guntis. Ja sausa vasara, kaimiņiem jāsamet nauda un no pašvaldības jāpasūta lielā muca. Karstā vasarā izvēles neesot.
Pati dārziņu teritorija pēdējos gados stipri mainījusies. Daļa veco dārzu nošķūrēta topošās HES pārgāznes dēļ. Viņu dārziņš ir tieši uz robežas, paveicās. Guntis stāsta, ka šajā teritorijā pamatīgākas būves nav atļauts celt HES ierobežojumu dēļ. Paši arī neko grandiozu negribētu. “Šeit varam vienkārši atpūsties, šašliku uzcept,” viņš piebilst. “Labi, ka mums ir žogs,” saka Gunita, “neviens nestaigā cauri.” Bijušas vasaras, kad pazudušas dažas lāpstas, spaiņi un instrumenti. Ražu neviens neaiztiekot. Dažreiz gan ciemos iegriežas stirnas vai zaķi.
Par zemes nomu viņi gadā maksā aptuveni 15 eiro. Citās teritorijās, kur pievilkts ūdens un elektrība, maksa esot lielāka. Atkritumus abi cenšas šķirot un vest uz nodošanas punktiem. Vecās siltumnīcu konstrukcijas, stiklu un plēves arī neizmet kur pagadās.
Meža kamera sargā mieru
Vasarnīcu teritorijā “Ziedi” sastopu Agri. Neliela koka mājiņa, apkārt ķiršu koki, siltumnīca un vēl nepabeigta terase, kuru pašlaik turpina būvēt. Pagaidām viņš te ir viens, bet vēlāk atbraukšot arī bērni. “Vakaros te ir kur izskrieties,” viņš saka, paskatoties apkārt. Agris ar ģimeni šeit saimnieko tikai trīs gadus, bet sajūta esot tāda, ka dārziņš bijis vajadzīgs jau sen. Īpašums nav mantots no vecākiem vai vecvecākiem, bet nopirkts. “Lai ir no pilsētas kur atbraukt,” viņš saka, “savu gurķi un tomātu iestādīt.”
Agris stāsta, ka ģimenei ir arī lauki Latgalē, taču tie atrodas pārāk tālu, lai turp varētu bieži braukt. Tāpēc šis dārziņš kļuvis par kompromisu. Pietiekami tuvu, lai pēc darba atbrauktu, lai bērni varētu skraidīt pa zāli, nevis pavadīt vakaru pie telefoniem vai lielveikalos.
Dārziņš viņam nav tikai vieta, kur izaudzēt pārtiku. Vairāk kā dzīvesveids un iespēja atpūsties. “Kaut ko izaudzēt — tas ir vairāk prieka pēc,” viņš saka, bet neslēpj, ka savi tomāti un gurķi būs īpaši garšīgi, kad veikalā to cena kāps pāri pieciem eiro par kilogramu.
Pa šiem trim gadiem pamazām apguvis arī dārzkopības prasmes. Sākumā nekādas īpašās zināšanas neesot bijušas. Tagad jau zina, ka tomātiem jāizlauž padusītes, jāseko laikapstākļiem un jācer uz labu vasaru. “Pagājušogad bija sliktāka raža, augustā tikai siltums parādījās”, viņš atceras. Šogad tomāti sastādīti tikai pirms dažām dienām. Tagad viss atkarīgs no laikapstākļiem.
Dārziņā pamazām izveidojusies arī sava kaimiņu dzīve. Tieši blakus esot cilvēki, ar kuriem viņi ir kaimiņi arī pilsētā daudzdzīvokļu mājā. “Tāpēc mēs ļoti labi saprotamies,” saka Agris. Citi dārza kaimiņi esot noslēgtāki, bet konflikta ne ar vienu neesot. Reizēm cilvēki viens otram kaut ko iesaka, iedod stādu vai vienkārši pieskata teritoriju. Vēlā rudenī un ziemā viņš šeit iegriežas reti. Mājiņa nav piemērota dzīvošanai aukstā laikā. Tomēr par drošību viņš domājis nopietni. Uzstādīta meža kamera, kas uz telefonu sūta bildes, ja teritorijā kaut kas notiek. “Pagaidām viss klusu un mierīgi,” viņš saka. Pašvaldības policiju viņš šo trīs gadu laikā ne reizi neesot redzējis.
Sarunā neizbēgami nonākam arī pie atkritumu tēmas. Agris stāsta, ka vecās siltumnīcas stiklus nesen nodevis speciālā savākšanas punktā, bet metāllūžņus aizveduši uzpircēji. Sadzīves atkritumus viņš vedot uz pilsētas konteineriem, par kuriem jau maksā.
Savu dārzu kopj pusgadsimtu
Kooperatīvā “Ziedi” dārziņi nav tikai vieta, kur pavasarī iestādīt tomātus un rudenī novākt kartupeļus. Dažiem tie ir visu mūžu kopta vide. Vieta, kur mainījušās paaudzes, kaimiņi, laiki un paradumi, bet zeme palikusi tā pati ar saviem priekiem, niķiem, gliemežiem, kurmjiem un atmiņām. Aijai dārzs šeit, Ābolu ielā, ir jau vairāk nekā piecdesmit gadus. “Man bija kādi sešpadsmit, septiņpadsmit gadi, kad vecāki te iesāka,” viņa saka. Kopš tā laika tas nav ne uz brīdi pamests. Aija stāsta, ka agrāk dzīve dārziņos bijusi citāda. Bijusi elektrība. Vasaras mēnešos te varējis uzturēties daudz ērtāk. Aija atceras, ka mājiņā dzīvojis cilvēks pensijas gados, bijis ledusskapis, televizors, elektrība.
Vēlāk elektrību atslēdza, stabus novāca. Lai pieslēgtos no jauna, būtu bijis jāmaksā. Toreiz runāts par aptuveni trīs simtiem eiro vai vēl vairāk. Tagad Aija pat vairs neesot interesējusies, cik tas maksātu. Bez elektrības var iztikt, bet dzīve kļuvusi citāda. Vairs nav tā, ka atbrauc un paliek pa nakti vai padzīvo ilgāk. Tagad atbrauc, apdara darbus un brauc prom.
“Šad tad jau gribētos padzīvot te ilgāk,” viņa atzīst. “Agrāk bija gāzes plīts, varēja pagatavot ēdienu. Tagad nekā.”
Toties ar ūdeni “Ziedos” problēmu neesot. Tas nāk no Daugavas pa cauruļu sistēmu, kas savieno dārzus. Maksa par dārzu, zemi, ūdeni un nodokļi gadā neesot ļoti liela. Agrāk viņa pati maksājusi ap divdesmit eiro, tagad maksājumus kārtojot meita. Pēdējā laikā summa esot ap piecdesmit eiro gadā.
Meita arī šad tad palīdz dārza darbos. Lielas palīgu armijas neesot. Šogad kartupeļi jau sastādīti. Arī zeme rakta pašas spēkiem. “Pati ar lāpstu,” saka Aija. Pagājušajā gadā kāds no kaimiņiem uzaris ar traktoriņu, bet tas neesot bijis viegli. Aija reiz pati gribējusi nopirkt mazu traktoriņu, tomēr veikalā viņu sabiedējuši, ka sieviete ar tādu netikšot galā.
Aijai nav ilūziju, ka jaunākā paaudze interesēsies par dārziem. Kad jautāju, vai jauniešiem ir interese par zemes darbiem, viņa atbild bez garas domāšanas: “Nav. Pilnīgi simt procentu – nav.”
Tomēr pašu izaudzēto jaunie gan labprāt ņem. Ravēt negribas, bet mammas tomāti garšo labāk nekā veikala.
Aija saka, ka agrāk “Ziedos” bijusi pavisam cita kopības sajūta. Cilvēki vairāk satikās, sarunājās, dzēra kafiju, svinēja vārdadienas. Dārziņi bija ne tikai darbs, bet arī maza kopiena. Tagad viss ir klusāk. Cilvēki mainījušies, daudzi atbrauc tikai uz brīdi. Vieni no Salaspils, citi no Jēkabpils, vēl kāds dārzu nopircis pēc sludinājuma. Ar tuvākajiem kaimiņiem vēl šo to parunā, kādam iedod tomātu stādus, bet agrākās kopības vairs nav.
Jautāju Aijai, ko viņa vēlētos no pašvaldības vai kooperatīva? Atbilde ir ļoti konkrēta: “Melnzemi lai pieved svaigu.” Savulaik te atvestas daudzas kravas ar zemi. Kūtsmēslus varētu dabūt no pazīstama saimnieka pagastā, taču arī tur ir sava nelaime — maijvaboļu kāpuri. “Man visas lilijas nograuza!” Kāpuri bojājuši arī zemenes. Tāpēc pēdējos divus gadus kūtsmēsli vairs netiek vesti, un kaitēkļu skaits pamazām samazinoties.
Bet īstais dārza posts ir kailgliemeži. Par tiem Aija runā īpaši emocionāli. Tie esot lieli, raibi un pretīgi. Daži izaugot pat ap desmit centimetru gari. “Nav prātam aptverams,” viņa saka. “No viņiem man slikta dūša.” Gliemeži lienot pat pagrabā, bojājot kartupeļus. Pavasarī tos tik ļoti nemana, bet rudenī parādās masveidā.
“Pagājušogad kādas sešas burkas pielasīju,” stāsta Aija.
Agrāk notikušas arī zādzības. Izsisti logi, nozagtas vējjakas. Tagad gan esot mierīgāk. Atkritumu jautājumu Aija risina praktiski: ko var, sadedzina, stiklu liek tam paredzētajos konteineros. Lielu sadzīves atkritumu viņai neesot tik daudz, lai būtu vajadzīgs savs konteiners.
Vecmamma vēl atceras zagļus
Mazdārziņu kooperatīvos parasti dominē vecākā paaudze. Tie ir cilvēki, kuri zemes gabalus kopj jau gadu desmitiem un kuriem ravēšana, kartupeļu vagas vai tomātu stādi ir tikpat dabiska ikdienas daļa kā rīta kafija. Tāpēc Anna šajā vidē uzreiz izceļas. Viņa ir viena no jaunākās paaudzes, kas brauc uz dārzu nevis pienākuma pēc, bet tāpēc, ka pašai tas patīk. “Trīs paaudzes saimniekojam,” viņa saka.
Un tie nav tikai skaisti vārdi. Šajā dārzā tiešām jūtams, ka vienā vietā satiekas vecvecāku ieradumi, mammas praktiskums un jaunākās paaudzes mēģinājumi visu mazliet modernizēt.
Saruna sākas ar pavisam praktisku tēmu – elektrību. Izrādās, ka šajā kooperatīvā tā nav pašsaprotama lieta. Daudziem elektrības nav, bet Annas ģimenes dārzā tā ir.
Vecaistēvs fonā piebilst savu komentāru, un uzreiz kļūst skaidrs, ka šis nav tikai Annas stāsts.
Kādreiz kooperatīvā bijuši stabi un vadi, tad tie pazuduši, vēlāk ierīkoti kabeļi. Kādu brīdi cilvēki dzīvojuši bez elektrības, tad daļa pieslēgusies no jauna. Tehniskas lietas dārziņu pasaulē bieži kļūst gandrīz par leģendām – kurš ko ievilka, cik maksāja un kurš kuram palīdzēja.
“Kopš sevi atceros no bērnības, vecmammai un vectēvam jau ir dārzs,” viņa saka. “Vasaras brīvlaikos te vairāk slaistījāmies, bet tagad, kad dzīvoju Rīgā, atbraucu palīgā.”
Šodienas darbu saraksts patiesībā ir garš. Jāizrok nokaltušie ķirši, jādala hortenzijas, jālaista dārzs un jāpļauj zāle. Dārzā aug zemenes, sīpoli, gurķi, tomāti un viss pārējais, ko pašiem gribas ēst. Daļa stādu sagādāti pēc vecmammas iniciatīvas, daļu atved jaunākie ģimenes locekļi. “Atbraucam ar kādu stādiņu un iebakstām dobē,” Anna smejas. Arī jaunais nāk no jaunākās paaudzes. Piemēram, zemeņu plēve, lai mazāk jāravē. “Mēs diskutējām, un tas bija kopīgs lēmums,” stāsta Anna.
Viņas balsī nav dzirdama ne piespiešanās, ne nogurums. Drīzāk mierīga apziņa, ka šī vieta ir svarīga. Ne tikai ražas dēļ. “Savs tomēr ir savs,” viņa saka, “un tas ir daudz garšīgāks.”
Lai gan pārtikas cenas kļūst arvien augstākas un pašaudzēšana daudziem kļūst par ekonomisku nepieciešamību, Anna uz dārzu skatās diezgan pragmatiski. Viņa atzīst, ka lielāka teritorija varētu būt noderīga, bet vienlaikus saprot arī robežu starp hobiju un smagu darbu.
Par drošību dārzos viņa nesūdzas. Pēdējos gados viss esot mierīgi. Taču vecmamma vēl atceras laikus, kad cilvēki no dobēm raka kartupeļus un zaga tomātus.
“Lika zīmes, ka kartupeļi ir indīgi, un tad rakšana beidzās,” Anna smejoties atstāsta vecmammas teikto. Tagad šādu problēmu gandrīz vairs neesot. Dārziņi kļuvuši mierīgāki, klusāki. Arī cilvēki mainījušies. Anna stāv darba drēbēs un smejas, kad mēģinu viņu pierunāt fotografēties. “Šitādā kostīmā?” viņa jautā. Kad saku, ka tieši tā bilde būtu visīstākā, viņa tomēr kautrīgi atsakās. Mati neesot pareizi, drēbes pārāk ikdienišķas…
Zemi tu pārdot nevari!
Mazdārziņu pasaule no malas šķiet ļoti vienkārša. Dobes, siltumnīcas, lejkannas, tomāti, zemenes un nelielas vasaras mājiņas pilsētas malā. Taču aiz šīs šķietami mierīgās ikdienas ir arī otra puse – līgumi, zemes īpašuma tiesības, maksājumi un jautājums, kas īsti cilvēkam pieder.
Par to atgādina dārkopības kooperatīva “Tulpe” pārstāve Daina Ērgle, kura vairākus gadus bijusi saistīta ar Aizkraukles mazdārziņu dzīvi. “Tulpes” pārziņā ir ap 7 ha zemes, kas atrodas Dārza un Dzelzceļa ielas stūrī.
Daina saka – ne visi dārziņi pilsētas tuvumā atrodas uz pašvaldības zemes. Ir arī tādas teritorijas, kur cilvēki saimnieko uz privātīpašniekam piederošas zemes. Viens no šādiem piemēriem ir kooperatīvs “Tulpe”.
“Tā ir privāta zeme, un mēs esam nomnieki,” viņa skaidro. Tas nozīmē, ka dārziņa lietotājs nav zemes īpašnieks. Viņš izmanto konkrētu gabaliņu, maksā nomas maksu un biedra naudu, bet pati zeme pieder citam. Tieši šī atšķirība, pēc viņas teiktā, reizēm rada pārpratumus.
“Tu vari pārdot augļu kokus, būdu, to, ko esi iestādījis vai uzcēlis, bet zemi tu nevari pārdot, jo tā nepieder tev,” viņa uzsver.
Kooperatīvā “Tulpe” esot vairāk nekā simts dārziņu lietotāju. Viņa min aptuveni 114 nomniekus. Gabaliņi nav vienāda lieluma, tāpēc arī maksa katram atšķiras. Sistēma ir šāda: kooperatīvam ir līgums ar zemes īpašnieku, bet katram dārziņa lietotājam vēl savs līgums ar kooperatīvu. Cilvēki maksā kooperatīvam, un tas savukārt kārto kopējās saistības ar zemes īpašnieku.
No malas tas var šķist sarežģīti, bet šāda kārtība vajadzīga tāpēc, lai īpašniekam nebūtu atsevišķi jāvienojas ar katru dārza lietotāju. Kooperatīvs kļūst par starpnieku starp zemes īpašnieku un cilvēkiem, kuri uz šīs zemes saimnieko.
Daina atceras, ka agrāk viss bijis daudz nesakārtotāks. Daudz kas balstījies uz pierakstiem burtnīcās, ieradumu un savstarpēju uzticēšanos. Nebijis pat zināms nomnieku saraksts. Vēlāk nācies sasaukt kopsapulci, ievēlēt valdi, sakārtot līgumus un maksājumu kārtību.
Pēc viņas stāstītā, pirms kāda laika bija saasinājusies situācija, jo ir nomnieki, kuri nebija veikuši maksājumus vairākus gadus, iekrāja dažus tūkstošus eiro lielu parādu. Tad nācās skaidrot, kas kuram jāmaksā, kam ir tiesības uz konkrēto gabalu un kā sakārtot attiecības ar īpašnieku.
“Ja dzirdu sakām – pārdodu zemi, un tā notiek, tad saku: zemi tu pārdot nevari,” viņa stāsta. Bieži nav skaidrs, kas cilvēkam patiesībā pieder un kas ir tikai nomā. Reizēm cilvēki gadiem kopj vienu un to pašu vietu, pierod pie tās, uzskata to par savu, un cilvēciskā sajūta nonāk pretrunā ar dokumentiem.
Kartupeļu vagas vairs nevilina
Pilsētas tuvumā vēl joprojām ir cilvēki, kuri pēc darba brauc ravēt dobes vai pļaut zāli, taču kopējā aina vairs nav tāda kā agrāk. To atzīst arī Aizkraukles novada pašvaldības Īpašumu nodaļas pārstāve Sarmīte Stepiņa.
“Intereses nav,” viņa saka pavisam tieši, “pēdējos gados pilnīgi jauni cilvēki praktiski vairs nenāk.” Pašvaldībā šogad pieņemti vien daži jauni lēmumi par dārziņu nomu. Lielākoties cilvēki vai nu pagarina esošos līgumus, vai kāds cits pārņem vietu no iepriekšējā lietotāja. Lielas intereses neesot.
Savulaik Aizkrauklē dārziņu teritorija bija daudz plašāka. Tagad liela daļa no tās saistīta ar nākotnē paredzēto pārgāznes būvniecību pie HES teritorijas. Tāpēc vairākiem nomniekiem līgumi jau izbeigti. Tās teritorijas pakāpeniski tiek nodotas tālākai attīstībai.
Tas nozīmē, ka daļa kādreizējo mazdārziņu tuvāk HES vairs nepastāv. Vietām vēl redzamas vecās siltumnīcas, žogi un aizaugušas vagas, taču daudzviet daba teritoriju jau sāk atgūt. Dažās vietās saauguši krūmi, citur zeme kļuvusi purvaina un neizmantojama.
Sarmīte Stepiņa stāsta, ka jaunā paaudze uz mazdārziņiem skatās citādi nekā agrāk. “Tagad cilvēki, kuri paņem dārziņu, vairāk grib to kā atpūtas vietu.”
Daļai iedzīvotāju jau ir savas mājas vai vasarnīcas. Citiem ir īpašumi laukos. Tāpēc tradicionālais sakņu dārzs ar kartupeļu vagām un konservēšanas sezonu vairs nešķiet tik nepieciešams, kā tas bija pirms vairākiem gadu desmitiem.
Zemes nomas maksa nav liela. Pilsētas teritorijā sakņu dārziem tā ir 1,5 procenti no kadastrālās vērtības, bet ne mazāk kā septiņi eiro gadā. Papildus jāmaksā PVN un nekustamā īpašuma nodoklis. Kopā summa parasti sasniedz aptuveni desmit līdz divpadsmit eiro gadā.
Atšķirīga situācija ir vasarnīcu teritorijā “Ziedi”. Pašvaldība uzsver, ka tā vairs netiek uzskatīta par mazdārziņu teritoriju, bet gan par vasarnīcu rajonu. Tur liela daļa īpašumu jau ir privatizēti, lai gan starp tiem joprojām ir arī pašvaldības zemes gabali.
Daži no tiem tiek iznomāti bez apbūves tiesībām, piemēram, kā atpūtas vietas vai vasarnīcām pieguļošas teritorijas. Nereti tie ir nelīdzeni zemes gabali, gravas vai nogāzes, kas vēsturiski palikušas starp citiem īpašumiem.
Savukārt par ūdens piegādi un dažādiem praktiskiem jautājumiem “Ziedos” atbild paši īpašnieki vai kooperatīvs. Pašvaldība šo pakalpojumu nenodrošina.
Līdzīga situācija ir ar elektrību un atkritumu apsaimniekošanu. Elektrības pieslēgumi ir katra īpašnieka ziņā, savukārt par atkritumu izvešanu pēdējos gados pašvaldība kļuvusi stingrāka. “Pie tā ļoti cītīgi strādāja,” saka S. Stepiņa, runājot par obligātajiem līgumiem ar atkritumu apsaimniekotājiem. Viņa gan pieļauj, ka daļa cilvēku, kuri pilsētā dzīvo pastāvīgi un dārziņos uzturas reti, iespējams, vienojas par kādu citu risinājumu.
