Teātris bez izgaismotiem ekrāniem un filmēšanas izrāžu laikā — tādu vidi vēlas panākt Dailes teātris. Skatītājiem pie ieejas tiek izdalītas uzlīmes, un viņi tiek aicināti aizlīmēt telefonu kameras, lai izrādes laikā uzmanību veltītu mākslai, nevis ekrāniem. Pagaidām akcija īpaši attieksies uz Dailes teātra izrādēm “Pirmavots” un “Sapņu novele”, kurās aktieru ķermeņa kailums kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis izmantots vairāk nekā citos iestudējumos.
Ar uzlīmēm teātris cer risināt divas problēmas — pasargāt uzveduma autortiesības un samazināt traucējumus, ko citiem skatītājiem rada telefonu izmantošana izrādes laikā.
Risinājums — uzlīme uz telefona kameras — drīzāk ir simbolisks žests un uzmanības pievēršana problēmai. Pati uzlīme neko būtiski nemaina — to var noplēst un turpināt fotografēt vai filmēt uz nebēdu, taču ar šo akciju apmeklētājiem tiek atgādināts par vēlamo uzvedību teātrī.
Skumji, ka tik elementārs aicinājums, kas tiek izteikts pirms katras izrādes, ir kļuvis par vienu no klupšanas akmeņiem kultūras jomā. Gribas domāt, ka teātra apmeklētāji ir cilvēki ar noteiktu inteliģences un kultūras līmeni, kuri apzinās, uz kurieni dodas. Tādēļ rodas jautājums — kāpēc daļai skatītāju tomēr šķiet pieņemami ignorēt noteikumus?
21. gadsimta iespējas ir būtiski mainījušas mūsu uztveri un paradumus. Daudzi vairs neredz jēgu apmeklēt kultūras pasākumus, ja pēc tam sociālajos tīklos nav iespējams publicēt vizuālu apliecinājumu tam, kur būts un kas piedzīvots. Arvien biežāk brīvība tiek uztverta kā visatļautība. Tieši kultūras vide ir viena no jomām, kas no tā cieš visvairāk.
Kur palikuši laiki, kad, apmeklējot noteiktus pasākumus, cilvēki ievēroja atbilstošu ģērbšanās stilu un uzvedības normas? Tas attiecas arī uz sarunāšanos teātra izrādes vai koncerta laikā. Un, protams, mūsdienu neatņemama problēma ir neizslēgta telefona skaņa, kas vienā mirklī spēj izjaukt izrādes atmosfēru gan aktieriem, gan skatītājiem.
Uzlīme uz telefona kameras pati par sevi neatrisina problēmu, taču akcija kalpo kā atgādinājums par cieņu pret mākslu, aktieru darbu un apkārtējiem cilvēkiem. Teātris vienmēr ir bijusi vieta, kur skatītājs uz brīdi atsakās no ikdienas steigas un ienirst citā pasaulē. Ja uzmanība nepārtraukti tiek vērsta uz telefona ekrāniem, zūd pati klātbūtnes un kopīgas pieredzes būtība. Varbūt tieši šāda iniciatīva palīdzēs atgādināt, ka kultūras baudīšana sākas ar elementāru cieņu un spēju būt klātesošam konkrētajā brīdī.
