Pagājušajā nedēļā Latviju satricināja dronu incidents – tā pamatīgi, raisot cilvēkos ne tikai nedrošības sajūtu, bet pamatīgas bailes un pārliecību, ka ar valsts aizsardzību tomēr mums nav viss kārtībā. Neesam zem tā drošā “kupola”, par ko sabiedrību mēģina pārliecināt valdība. Tas viss prasījis aizsardzības ministra Andra Sprūda demisiju, par ko paziņots svētdien.
Viņa amata krēsls šūpojās jau sen, jo šis nav pirmais incidents, kurā aizsardzības sistēma neparādīja sevi no labākās puses. Ar šo lēmumu kavējās gan ministru prezidente Evika Siliņa, gan pats Andris Sprūds, beigās par to paziņojot teju abi vienlaikus. Katrs gan šo soli vērtē atšķirīgi – Siliņa kā neizdarību, bet Sprūds to saista ar politiku.
Var jau šo situāciju dēvēt par politisku spēlīti, kur katrs atbildības deķīti velk uz savu pusi. Tomēr aktuāls joprojām paliek neatbildētais jautājums – vai cilvēki Latvijā var justies droši? Arī iepriekš mums stāstīja par dažādām sistēmām, kas ne tikai atpazīst, bet neļauj valstī iekļūt svešiem lidojošiem objektiem. Izrādās, tās tik drošas nemaz nav. Ja šoreiz droni tika līdz Rēzeknei, kas nav tieši pie pašas valsts robežas, tad kāpēc citreiz tie neaizlidotu tālāk? Ja tos bija bīstami notriekt vienā vai otrā vietā, vai bīstamāk nebija tiem ļaut ietriekties nejaušos objektos? Turklāt tās izrādījās naftas tvertnes, tikai labi gan, ka tukšas. Tie ir jautājumi, uz kuriem sabiedrība joprojām nesaņem atbildes. Tās vairs nav politiskās kaislības, bet spēlītes ar mūsu drošību.
Atceros gadījumus, kad droni laidelējās Rīgas lidostas tuvumā. Bija neziņa, ko darīt, un tikai tad sekoja lēmumi, kā rīkoties šādās situācijās. Tagad atkal ir izvērtēšana, darbojas komisijas, meklē vainīgos, bet kāds būs rezultāts? Vai no šādiem gadījumiem patiesi nevar izvairīties?
Līdz smieklīgumam absurds ir Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča teiktais plašsaziņas līdzekļos, ka tagad “varētu būt īstais laiks profesionāļa virzīšanai uz aizsardzības ministra amatu”. Līdz šim tādu nemeklēja vai nevajadzēja? Gaidāms kārtējais “laimes lācis”, kas spēs atrisināt visas problēmas? Neapšaubāmi viens ministrs to nespēj, bet viņš tomēr ir atbildīgs par savu jomu, aiz kura jāstāv profesionāļu armijai. Kā publiskajā telpā par šo teikts kādā komentārā: “Beidzot attapušies, ka nevar kurš katrs būt par aizsardzības ministru karastāvokļa laikā. Un citās nozarēs ir tas pats. Ja gribam Latvijā dzīvot kā civilizētā valstī, par vadītājiem jābūt cilvēkiem ar atbilstošām zināšanām savā nozarē. Nedrīkst būt ministrs tikai tāpēc, ka nozare ir partiju pārziņā.” Līdz tam gan vēl neesam izauguši.
