Pirms aptuveni mēneša rakstīju par nelielu aptauju saistībā ar sabiedrības attieksmi pret bijušajiem ieslodzītajiem. Pēc publikācijas meklēju, lasīju, pētīju – nedod man mieru šī tēma. Pārsvarā neviens īpaši nevēlas par to runāt, sak, liecies mierā, tev tiešām nav nekā cita, par ko uztraukties un domāt? Ir un pietiekami daudz, bet es nevaru palikt vienaldzīga, kad redzu problēmas, kuras netiek risinātas. Kriminālā pasaule, manuprāt, ir viena no vislielākajām un nopietnākajām problēmām.
Manā uztverē sabiedrība ir kā liela sistēma, un mēs katrs – viens no sistēmas elementiem. Lai ikviena sistēma varētu darboties, visiem tās elementiem ir jāstrādā optimālā līmenī. Dažādas problēmas, tai skaitā sociālās, bremzē tās darbību. Kriminālā pasaule – tā ir sistēmas daļa, kura “lec ārā”, nostājas pret. Varētu, protams, iebilst, ka varbūt sabiedrības sistēmā kaut kas nav kārtībā, bet tas jau ir cits stāsts citai reizei.
Valstī esošā pārkāpumu un sodu sistēma fokusējas uz nošķiršanu un kontroli. Tieslietu ministrijā ir izstrādātas resocializācijas politikas pamatnostādnes, bet, neskatoties uz to, Latvijā ir viens no augstākajiem recidīviem Eiropā. Pēc oficiāliem datiem tas saniedz aptuveni 60 %, pēc neoficiāliem – visus 90 %. Tas ir kliedzošs fakts par to, ka nestrādā ne sodu politika, ne resocializācija. Vienlaicīgi negribas salīdzināt, piemēram, ar Skandināviju, kur “zāle zaļāka un saule siltāka”, jo vēsturiskais nospiedums ir totāli atšķirīgs. Grozies kā gribi, jebkurā sfērā Latvijai vienmēr būs jārēķinās ar mantojumā atstāto Padomju Savienības bagāžu, kas vēl ilgi atspoguļosies ne vien dažādās sistēmās, bet visā cilvēka domāšanā kopumā.
Tāpēc šoreiz atkal par bijušajiem ieslodzītajiem, bet jau gaišākā un cerīgākā rakursā. Pastāstīšu par sociālās rehabilitācijas centru (SRC) “Ratnieki”, kurā tiek piedāvāta kompleksa palīdzība vīriešiem pēc ieslodzījuma vietas, alkohola un narkotisko vielu atkarīgajiem, bezpajumtniekiem vai dzīves jēgu zaudējušajiem, un tā ilgst līdz vienam gadam. Kāpēc manā uztverē šis ir tik ļoti svarīgi? Mūžīgā tēma Latvijā ir ekonomikas izaugsmes trūkums un demogrāfija. Ekonomika neaug, uz pārējo valstu fona esam nabagi un neveiksminieki, mūsu paliek aizvien mazāk, vārdu sakot, viss ir slikti. Un tad mums ir fakts par aptuveni 3000 ieslodzītajiem gadā, no kuriem vairāk nekā 90 % ir vīrieši, kuru starpā recidīvs ir augstāks par 60 % un kuru uzturēšana valstij, t.i., mūsu nodokļu sistēmai, izmaksā miljonus. Tas nozīmē tikai un vienīgi to, ka valstī nav izstrādāta vienota un pārdomāta sistēma jeb pieeja, kā atgūt šo resursu. Jo cilvēki ieslodzījumā un līdz ar to pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma vietas ir reāls resurss, tāpat kā ikviens no mums.
Miers, klusums un harmonija
Ieripojot “Ratnieku” pagalmā, mani pārņem neparasta miera sajūta. Šķiet, ka vajadzētu būt uztraukumam par to, ko es tur redzēšu, kādus cilvēkus satikšu, kaut kādas negācijas, bet, nē – ir miers, klusums un harmonija. Smaidīdams mani laipni sagaida centra vadītājs Jurijs Kapustins.
Centrs dibināts 1998. gadā, daļa kompleksa ēku uzbūvētas pašu spēkiem. Ielūkojos, vārda tiešā nozīmē, melnā smēdē, kurā top metālizstrādājumi, nelielā vecā mājiņā pašu spēkiem izveidotā sporta zālītē, galdniecības angārā. Teritorijā ir arī siltumnīcas, top neliels parks, ir izrakts dīķis, uztaisīta neliela āra skatuvīte. Finansējums rasts Jurija spēkiem, rakstot un aizstāvot dažādus projektus. Vienlaicīgi, lai nemaldinātu, nevaru nepiebilst, ka, piemēram, sporta zāle nav mūsu ierastā izpratnē plaša, stiklota zāle ar jaunākajiem trenažieru modeļiem. Tā ir maza, es pat teiktu, miniatūra koka ēka, kur agrāk bijusi klēts. Šeit viss ir pavisam vienkārši, bet vienlaicīgi arī tik iederīgi un atbilstoši, visticamāk, tāpēc ka mērķtiecīgi un apzināti radīts saviem spēkiem un šeit esošo cilvēku vajadzībām. Man te gribētos lietot vārdu “askētisms”, bet izteikti pozitīvā nozīmē, kad izproti vajadzību un vēlmju hierarhiju un konfliktus.
Pēc Jurija stāstītā SRC “Ratnieki” tika izveidots kā modelis, kur palīdz cilvēkiem sociālajā rehabilitācijā (no latīņu: rehabilitatio – atjaunošana). Centrs ir pieejams ikvienam, kurš gatavs pieņemt trīs nosacījumus: nedrīkst lietot alkoholu vai narkotikas, jāpiedalās visās rehabilitācijas nodarbībās, jāievēro vienlīdzības princips. Pārkāpjot jebkuru noteikumu, rehabilitācijas centrs jāpamet.
Metodes pamatā ir kompleksa un līdzsvarojoša pieeja, kas ietverta sešu bloku sistēmā: 1) Sākotnējo pamatvajadzību nodrošināšana, uzturoties centrā (ēdināšana, pajumte, apģērbs, komunālie pakalpojumi u.tml.).
2) Cilvēkam tiek sniegts atbalsts konkrētu sociālo jautājumu risināšanā (palīdzība komunikācijā ar pašvaldības un valsts iestādēm, atbalsts nodarbinātības, mājokļa u.tml. jautājumu risināšanā). Ja godīgi, es nespēju iedomāties, kā cilvēks var pēc pieciem, desmit un pārdesmit gadiem atgriezties reālā dzīvē, kur tehnoloģiju un ieradumu sistēma mainās gaismas ātrumā. Viedierīces, visādi gadžeti, klientu apkalpošanas struktūras maiņa, saziņa ar iestādēm – tas daudziem no mums sagādā grūtības, savukārt bijušajam ieslodzītajam var izvērsties kā reāls ceļojums laikā.
3) Psiholoģisks atbalsts un palīdzība (grupu nodarbības, individuālas konsultācijas). Uz ko šeit tiek likts uzsvars? – uz emociju atpazīšanu un vadīšanu. Jebkuram cilvēkam ir vitāli svarīgi atpazīt un izprast savas emocijas, un arī adekvātā veidā tās izreaģēt. Ieslodzījums, atkarības, depresija u. tml. stāvokļi un apstākļi noteikti nestimulē emocionālo viedumu, tādējādi atstājot negatīvu iespaidu gan uz cilvēka labsajūtu, gan komunikāciju ar apkārtējo pasauli. Un atkarīgam cilvēkam parasti ir nepieciešams atbalsts savas atkarības iepazīšanā un izprašanā. Tiesa gan – ar nosacījumu, ka viņš savu atkarību atzīst.
4) Nodarbības radošā potenciāla atklāšanai (mākslas terapija, metālapstrāde, kokapstrāde, uzturzinības, sports). Cilvēkam ir svarīgi atrast savu hobiju, veidu, kā līdzsvarot darba ikdienu un sadzīvi, tas nozīmē iegūt arī jaunu, līdzīgi domājošu un radošu cilvēku loku.
5) Ētiski tikumiskā personības attīstīšana (pasaules redzējuma attīstība, vērtību sistēmas pārskatīšana u. tml.). Paša Jurija pārziņā tieši rehabilitācijas programmas ietvaros ir personības attīstīšanas bloks. Man līdz šim šķita, ka pats svarīgākais, kas cilvēkam, iznākot no ieslodzījuma vietas ir vajadzīgs, ir resursa cilvēki, kuri sagaida (piemēram, ģimene), mājvieta un darbs. Jurija stāstītais apgāž manu iepriekšējo pārliecību, atzīmējot, ka darbs cilvēku nemaina. Reālistiski skatoties, visbiežāk darbs ir aktuāls līdz pirmajai algai, jo cilvēkam ļoti bieži velkas līdzi gan atkarību, gan citas problēmas, gan aplams dzīves redzējums un mērķi. Manu interesi piesaista Jurija stāstītais par cilvēka matricu. Cilvēks pēc savas būtības dzīvo matricā, kuru ieskauj četras šķautnes – apkārtējā vide (tie ir apkārtējie cilvēki, dzīves apstākļi, sadzīve), atkarības un destruktīvi ieradumi, bailes, kā arī ierobežota domāšana. Un šīs destruktīvās un ierobežojošās škautnes ir jāsalauž, tad cilvēks var atbrīvoties, izlauzties un jau no augstākas pozīcijas palūkoties uz esošo situāciju, lai turpinātu augt un attīstīties. Lai šos ierobežojumus lauztu, ir nepieciešams iekšējs un ārējs spēks – cilvēka paša griba un atbalstoša profesionāļa darbs.
6) Brīvā laika pavadīšana. Centra klientiem ir svarīgi veltīt laiku savai pašizgausmei, jauniegūto iemaņu un zināšanu nostiprināšana praksē. Un viens no, manuprāt, izšķirošajiem brīžiem ir šis – ko cilvēks ar jauniegūtajām zināšanām un prasmēm darīs? Tās ir jāapdomā, jāizfiltrē, jāizmēģina, jānostiprina, un tam visam ir vajadzīgs pabūt pašam ar sevi, miers un laiks. Un SRC to visu nodrošina.
Finansējumu programmai nodrošina Rīgas pašvaldība
Pēc pirmajiem trīs SRC pavadītajiem mēnešiem cilvēks var sākt strādāt algotu darbu, savukārt, pārrodoties vakarā centrā, ir jāpiedalās nodarbībās.
Runājot par rehabilitāciju un to, kas cilvēkam šajā procesā tiek dots, Jurijs diezgan bieži min vārdu “investīcija”. Un tā patiešām ir investīcija jauna cilvēka dzīvē, kurš, sakārtojis savu pasaules redzējumu, attiecības pats ar sevi un apkārtējo pasauli, nokārtojis sadzīves un eksistenciālus jautājumus, spēj atgriezties un patiešām atgriežas dzīves apritē un līdz ar to arī sabiedrībā, valstī, ekonomikā. Statistika ir skaista un neapstrīdama – rehabilitācijas centra programmu ir izgājuši nedaudz mazāk kā 1000 cilvēku, savukārt recidīvs ir vien 10 %. Līdz ar to mani visu laiku tirdī jautājums, kāpēc Latvijā ir tikai vieni “Ratnieki”, kāpēc nav “Ratnieki-2”, “Ratnieki-3” ? Tā taču ir tīrā matemātika – aprēķināt, cik izmaksā ieslodzītā uzturēšana (aptuveni 70 eiro dienā) un cik liela atdeve un nozīme valsts ekonomikā un sabiedrībā kopumā ir no darba spējīga, strādājoša, ģimeni uzturoša, mērķtiecīga un dzīvi mīloša cilvēka. Jurijs savā atbildē ir lakonisks: “Mums nav politiskās gribas.” Vienlaicīgi sabiedrība kopumā savā tradicionālā problēmas uztverē jūtas labāk, zinot, ka ieslodzītie ir tur, kur viņiem it kā jābūt, bet pat neaizdomājas par to, ka varētu būt citādāk. Tā ir vesela cilvēku armija, kura ir vienkārši jāuztur, kura nedod nekādu pienesumu. Tāpat mums trūkst sasaistes starp to, kas notiek ieslodzījuma vietā un kas ar šiem cilvēkiem notiek pēc atbrīvošanās. Jurijs uzskata, ka Latvijā pietiktu ar 10 rehabilitācijas centriem, kuru izveide prasītu minimālu ieguldījumu. Vienam centram ir nepieciešams hektārs zemes un trīs nelielas ēkas (uzturēšanās vieta 20 personām, darba angārs un nodarbību telpas). Savukārt finanšu resursi ir pieejami no, piemēram, Kohēzijas fonda (daļa, no kuriem šobrīd Latvijā vispār netiek izmantoti). Rehabilitācijas centrs nozīmē obligātas un regulāras ikdienas nodarbības, cilvēka atkarību kontroli, neatslābstošu, intensīvu darbu, savukārt šobrīd, izņemot atsevišķus probācijas gadījumus, nav sistemātiska un mērķtiecīga darba ar cilvēkiem pēc atbrīvošanās. Tas ir valsts darbs – izveidot sociālās rehabilitācijas centru tīklu. Vienlaicīgi to var realizēt arī caur NVO vai pašvaldībām. Jurija vārdiem runājot (un es nevaru tam nepiekrist) – šī ir Latvijas “Nokia”, jo šī sociālā problēma īpaši aktuāla ir visās pēcpadomijas valstīs.
Kā aizklauvēties līdz apziņas maiņai
Esmu klausījusies daudzus un dažādus, reizēm pilnīgi neticamus stāstus un pieredzes par to, kā cilvēki radikāli mainījuši savu domāšanu, attieksmi, ikdienas dzīvi. Un 99 % no tiem esmu dzirdējusi frāzi: “tajā brīdī es sapratu, ka viss – tālāk tā vairs nevaru”. Arī pašas pieredzē ir ierakstīta šī frāze, pēc kuras dzīves ceļš pamainīja savu virzienu. Mans kārtējais jautājums ir par to, kā aizklauvēties līdz cilvēka apziņai, lai viņš saprot, ka domāšanas maiņa un ieslodzīto vai atkarīgo gadījumā rehabilitācija ir tā palīdzīgā roka, kas palēnām vilks ārā no smakojošā purva. Pašam būs daudz jāsperas un jānopūlas, bet, izejot no dabas un fizikas likumiem, tu nevari pats sev pasniegt roku un izvilkt no dziļa purva, kurš visiem spēkiem velk tevi atpakaļ. Jurija skatījumā, aizklauvēties palīdzēs laba filozofija un laba metodika, investīcija, atbildība, un tad būs arī atdeve. Pirms rehabilitācijas tas primāri ir darbs ieslodzījuma vietās – runāt un palīdzēt cilvēkam noticēt, ka izmaiņas ir iespējamas, ka pēc ieslodzījuma būs pieejams attiecīgs atbalsts. Ticība kalpos par pirmo aizmetni domāšanas un pasaules redzējuma izmainīšanai. Ieslodzījuma vietā cilvēku nevar izmainīt, jo tur galvenais uzdevums ir izdzīvot. Ieslodzījums cilvēku grauj vēl vairāk. Īsta rehabilitācija ir iespējama tikai brīvībā. Ir jātic un jāzina, ka šāds atbalsts būs.
Sabiedrības loma
Ko mēs kā sabiedrība varam darīt, lai risinātu šo sociālo problēmu? SRC vadītājs norāda, ka “sabiedrība nevar palīdzēt tuberkulozes slimniekam, tas ir jādara profesionāļiem, t.i., valstij ir jārada sistēma un apstākļi, lai profesionāļi var strādāt un palīdzēt”. Man gan gribētos piebilst, ka mēs tomēr ikviens varam gan darīt – tikai netieši. Mēs varam apzināti strādāt paši ar sevi, bagātināt un paplašināt savu pasaules uztveri, augt un attīstīties, tāpat kā mēs varam būt atbalstoši tad, kad tas kādam citam vai sabiedrībai un valstij kopumā ir nepieciešams, – mēs varam nebūt vienaldzīgi un palūkoties ārpus sava ikdienas dzīves burbuļa.
Mans neatbildētais un līdz galam nesaprastais jautājums ir par to, kā aizklauvēties līdz valsts vadībai – līdz atbildīgajām un saistītajām ministrijām – Tieslietu, Iekšlietu, Labklājības, arī Ekonomikas. Jo nu nav nevienam izdevīga kriminālās pasaules pelēkā zona, ieslodzīto, atkarībnieku uzturēšana, kas velk uz leju gan ekonomisko situāciju, gan sabiedrības apmierinātību ar dzīvi un valsts labklājību.
Tā abstrakti SRC “Ratniekus” sajūtu līmenī es zīmēju kā sava veida šķīstītavu un atjaunošanās vietu, kur cilvēks atnāk dzīves problēmu nospiests un haotisks, īsti nesaprotot sevi un neapzinoties savus dabas dotos resursus. Bet cilvēkā ir apziņa un vēlme spert izšķirošo soli dzīves virziena maiņai. Tālāk seko profesionāla palīdzība sakārtotā un atbalstošā vidē, no kuras iznāk cilvēks, kurš, iepazinis sevi, ir uzveicis lielākajā cīņā, kas bijusi pašam ar sevi, salauzis savus degradējošos dzīves paternus un iemācījies resursi risināt dzīves situācijas. Tam pamatā ir bijusi profesionāla un kompleksa palīdzība “Ratnieku” sešstūru prizmas modeļa ietvaros. Tur ir viss vajadzīgais. Tur nav nekā lieka. Pieeja ir pārdomāta un līdzsvarota. Kā sajūtu un emociju cilvēkam mans personīgais lakmusa papīrītis ir sajūtas, kas mani pārņēma, iebraucot “Ratnieku” pagalmā. Tas bija pilnīgs miers un līdzsvars. Savukārt tālākais Jurija stāsts, ko jums centos izstāstīt, to tikai apstiprināja. Katrs dara savu darbu – valsts savu, profesionāļi savu, un katrs no mums – savējo. Un tad arī ir rezultāts. Ir tikai jāgrib un jādara.
