Darba svētki, Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena manā ģimenē ir īpaši nozīmīga, jo tā ir manas tantes — tēta māsas — dzimšanas diena. Augot neizpratu, kādēļ šī diena ir brīvdiena un kāpēc pie mājām plīvo sarkanbaltsarkanie karogi. Par Darba svētkiem lielākoties dzirdēju no vecmammas. Viņa stāstīja, ka 1968. gada 1. maijā, kad dzima viņas meita, medpersonāls bija visai vienaldzīgs, jo visi gatavojās svētku parādei. Vēl pēc pāris dažām dienām ir 4. maijs — Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena, kas ir viens no nozīmīgākajiem datumiem Latvijas vēsturē.
Mēdzu aizdomāties un sev pārmest, ka nemāku svinīgi sagaidīt un pavadīt dažādus valsts nozīmes svētkus. Atskatoties secinu, ka arī manā bērnībā tos nesvinējām mūsdienu izpratnē, tomēr bija nianses, kas man joprojām saistās ar svinībām. Visi nozīmīgi rīti sākās agri — vēl pirms biju izraususies no gultas, dzirdēju, kā tētis nes ārā karogu. Man joprojām patīk, esot Jaunjelgavā svētkos, uz mirkli aizkavēties uz ielas, lai redzētu, kā vējā lepni pie katra nama plīvo Latvijas karogs. Tā ir viena no privilēģijām, dzīvojot privātmājā, — katrā saimniecībā ir sarkanbaltsarkans karogs un iespēja to lepni celt saules gaismā.
Diena turpinājās dažādos lauku darbos, kā vairumam cilvēku, kas ir no skolas un algotā darba brīvi. Jau esmu minējusi, ka vecāki mierā nekad nav pratuši sēdēt, arī pārējiem mājiniekiem un viesiem tas lielākoties gājis un joprojām iet secen. Par svētku dienu atgādināja pusdienas — “sarkanajos datumos” pie mums bieži bija viesi, kas nozīmēja brangāk klātu galdu.
Kā māte es savam bērnam vēlos dot pēc iespējas vairāk, lai viņam ir tas, kā nebija man — izpratne par valsts svētkiem. Gribu viņu izglītot, iedvesmot iekšēji. Valsts svētki nav parasta brīvdiena, lai gan lielākoties mēs tos tā uztveram. Tie ir par mūsu kopīgo atmiņu, piederību un cieņu pret tiem, kuri šo valsti veidojuši pirms mums. Es negribu, lai manam bērnam svētki asociējas tikai ar brīvu dienu no skolas vai garāku nedēļas nogali. Es vēlos, lai viņš sajūt to īpašo noskaņu — to kluso lepnumu, kas rodas, redzot karogu vējā, dzirdot himnu vai vienkārši esot kopā ar savējiem.
Un varbūt ar laiku arī man pašai svētku sajūta kļūs izteiktāka, nevis uzspiesta vai formāla, bet dabiska un silta. Jo svētki jau nav tikai tradīcijas — tās ir izjūtas, kuras mēs nododam tālāk.
