Aprīļa sākumā LTV1 “Rīta Panorāmā” savu koncertprogrammu ‘‘Tikšanās vieta — Latvija”, kas pagājušajā nedēļā izskanēja Aizkraukles kultūras centrā, pieteica četri Latvijā iecienīti dziedātāji — itālis Roberto Meloni, spānis Havjers Fernandess, gruzīns Šota Adamašvili un japānis Masaki Nakagava. Jāatzīst, ka man šie dziedātāji sveši, no viņiem man zināmākais ir Roberto Meloni, vairāk gan kā TV programmu vadītājs, ne dziedātājs. Bet katram no viņiem, ir savs, dziļi personīgs iemesls, kāpēc viņi Latviju sauc par savām mājām.
Īsumā ieskicēšu Ilzes Vēberes sarunu ar dziedātājiem par to, kas viņus saista ar Latviju. Roberto Meloni: “Te pavadīju pusi savas dzīves. Es atlidoju uz Latviju un sapratu, ka te ir kaut kas man pazīstams. Nezinu, vai tā smarža, vai sajūta, vai cilvēku mīlestība, valoda. Bet man tiešām te patīk būt, te es jūtos kā mājās.”
Masaki Nakagava: “Jā, jā, protams, Latvija ir vienmēr manā sirdī. Tagad esam šeit kopā. Tikšanās vieta ir Latvija. Tāpēc man ir liels prieks.” Kas saista Havjeru Fernandesu ar Latviju? “Jau 21 gadu šeit ir mana zeme, mana valsts. Jūs esat mana tauta. Šeit apglabājat manus kaulus. Man te patīk.”
Šota Adamašvili: “Es bišķiņ no citas planētas (smejas), jau četrus gadus te dzīvoju. Mēs, visi ārzemnieki, viens ar otru runājam latviski, ne angliski.”
Kā radās ideja par šo koncertprogrammu? Četrus Latvijā dzīvojošos ārzemniekus — itāli, spāni, japāni un gruzīnu — kopā dziedāt pamudināja liepājnieki — komponists Jānis Strazds un dzejniece Maija Kalniņa. Kad Jānis Strazds šo ideju Roberto Meloni piedāvāja īstenot, viņš atbildējis: “Bambenissimo!” (ļoti labi — itāļu valodā). Arī Havjers Fernandess sajūsmā piekritis: “Ā, ar šiem, noteikti, piedalos, dziedāšu!”
Sarunas noslēgumā Roberto Meloni piebilda: “Mēs sanācām kopā, izdomājām savas dziesmas, un radās šī koncertprogramma “Tikšanās vieta — Latvija”. “Ilze, paskaties nu uz mums, kādi mēs četri “frukti” — kolosāli, sulīgi un garšīgi! Tāpēc man liekas, ka labākas komandas nevar būt!”
Tituldziesma “Tikšanās vieta — Latvija” ir stāsts par viņiem, dzimuši katrs savā pasaules malā, katram ir sava kultūra un paražas, atšķirīgu laiku dzīvo mūsu valstī. Toties viņus vieno mīlestība. Viņi ir iemīļojuši šo zemi, tās valodu un cilvēkus. Latvija kļuvusi par viņu mājām.
Roberto Meloni uz skatuves jutās kā zivs ūdenī, īsta enerģijas krātuve. Mani aizkustināja arī Havjera Fernandesa balss, viņa kustību plūdums, ritms un žesti. Kā man koncertā pietrūka? Gruzīna Šota Adamašvili temperamenta. Šķiet, ka bez Roberto Meloni, Havjera Fernandesa un Masaki Nakagavas uz skatuves viņš “pazustu”. No viņa gaidīju temperamentīgāku izpildījumu.
Kad latviešu godu dziesma “Pie Dieviņa gari galdi” Masaki Nakagavas izpildījumā piecēla publiku kājās, nesapratu, kurā mirklī, dziedot šo dziesmu, viņš atrada tālruni, lai nofotografētu skatītājus. Kādēļ? Vai mirkļa iemūžināšanai? Tā teikt, viņam nav bieži gadījies tāds gods piecelt publiku kājās. Vēl Masaki Nakagavas dziedātās dziesmas laikā nodomāju: var iemācīties latviski runāt, sazināties, bet, kamēr neizpratīsi dziedātā saturu, zudīs izpildījuma jēga. Bet tie bija nieki, kam koncerta laikā neviens īpašu vērību nepievērsa. Paldies māksliniekiem par sniegtajām sirsnīgajām emocijām!
Izskanējušais koncerts Aizkraukles kultūras centrā bija sulīgs, draudzīgs un dzirsktošs, brīvu sēdvietu praktiski nebija, un laiks paskrēja nemanot. Kā teica Roberto Meloni: “Katrs esam ar savu rozīnīti.” Gaidīšu nākamo tikšanos ar šiem dziedātājiem.
