“Staburags” aptaujāja Aizkraukles rajona biškopjus, lai uzzinātu, kā viņi vērtē cukura nozares likvidāciju Latvijā un kā tas ietekmēs viņu darbu, jo biškopji cukuru izmanto bišu piebarošanai.
“Staburags” aptaujāja Aizkraukles rajona biškopjus, lai uzzinātu, kā viņi vērtē cukura nozares likvidāciju Latvijā un kā tas ietekmēs viņu darbu, jo biškopji cukuru izmanto bišu piebarošanai.
Jānis Krautmanis Bebru pagasta “Skalbēs”
— Biškopības rūpalu manā saimniecībā tas neietekmēs, jo es bitēm barībai atstāju viņu pašu sanesto medu. Taču Latvijā var iegādāties cukura sīrupu, kuru ražo ārzemēs, bet mūsu valstī to izplata biškopības uzņēmums “Vinnis”. Tas gan ir dārgāks nekā cukurs, taču, izmantojot sīrupu, tam nav nepieciešama pārstrāde, tāpēc bites barību uzreiz sanes šūnās. Ar sīrupu var piebarot arī vēlu rudenī. Ieziemojot bites, šoruden pirmo reizi to pamēģināju savā dravā un pavasarī varēšu izdarīt secinājumus par sīrupa priekšrocībām un trūkumiem.
Katrā ziņā mums būs jāpielāgojas apstākļiem un jāstrādā ar tām izejvielām, kuras varēs iegādāties.
Pirms vairākiem gadiem cukurfabrikās varēja nopirkt speciāli apstrādātu cukuru arī biškopjiem, taču nu jau divus gadus savā saimniecībā cukuru kā bišu barību vairs neizmantoju. Pēdējā laikā pat rūpnīcā pirktais cukurs nebija kvalitatīvs. Bija gadījums, kad rūpnīcā pirktais jēlcukurs izrādījās no Brazīlijas.
Mani kā ikvienu Latvijas iedzīvotāju uztrauc šīs nozares likvidācija, jo mūsu valstī tiek sagrauta tautsaimniecības joma, kura attīstījusies vai simts gadu. Cukurfabrikās strādā daudz cilvēku, tās maksā nodokļus un savlaik ražoja cukuru pat eksportam. Šī nozare taču saistīta arī ar cukurbiešu audzētāju saimniecībām, tā baroja daudzas ģimenes.
Mihails Grakovičs Pilskalnes pagasta “Grakovičos”
— Ar biškopību nodarbojos tikai sešus gadus, pirms tam audzējām lopus un bijām vieni no pirmajiem zemniekiem apkārtnē, kuri sāka saimniekot ar videi draudzīgām metodēm. Joprojām turpinām iesākto. Bišu barībai cukuru nemaz neizmantojam. Tikai medu. Apgūstot biškopības pamatus, esmu daudz lasījis par šīs nozares vēsturi un īpatnībām. Daži speciālisti apgalvo, ka cukurs ar laiku novājina bites un viņas ātrāk aiziet bojā.
Galvenais, lai bites būtu veselas, jo tad viņas ir darbspējīgas. Svarīgi, lai strops būtu tīrs un sauss, bet pārējiem apstākļiem, ja vien tie pārāk krasi nemainās, bites var pakāpeniski pielāgoties.
Zinu, ka bioloģiskajās saimniecībās bišu barībai var izmantot arī speciālo cukura sīrupu. Tas domāts rudens un pavasara piebarošanai. Līdz šim gan to neesam izmantojuši, taču vajadzīgas gadījumā to varēsim iegādāties.
Arī ģimene uzturā cukuru praktiski nelieto, saldināšanai, cik viens iespējams, izmantojam medu. Taču kā Latvijas iedzīvotājus mūs, protams, satrauc, ka viena nozare mūsu valstī aiziet nebūtībā.
Kopumā aizvadīto gadu varam vērtēt kā labu, jo vasarā divkāršojām saimju skaitu, visu ievākto medu esam arī pārdevuši, tas palicis tikai ģimenes vajadzībām. Ziemā taisām medus rāmīšus, gatavojam materiālus jauniem stropiem un labojam biškopības inventāru. Sieva un dēls Edgars man ir lielākie palīgi. Dēls pēc 9. klases beigšanas domā mācīties par biškopi, tā ka būs kam atstāt izveidoto saimniecību.
Artūrs Striks Jaunjelgavā
— Bišudravā strādāju ar tradicionālām metodēm un bišu piebarošanai tiešām izmantoju cukuru, tāpēc mani ļoti satrauc šīs nozares likvidēšana. Nākamie daudziem biškopjiem būs pārbaudījumu gadi, jo vēl nezinām, kurš Latvijā nopērkamais cukurs biškopībā būs piemērots.
Šajā situācijā par biškopjiem vispār neviens nedomā, tikai par cukurfabriku akcionāriem un varbūt vēl par cukurbiešu audzētājiem. Protams, var izmantot speciālo cukura sīrupu, taču tas ir dārgāks nekā cukurs. Eiropā sīrups ir lētāks, bet pie mums konkurences trūkuma dēļ vienīgais izplatītājs par to prasa augstu cenu.
