Katrai medaļai ir divas puses, un šoreiz manas pārdomas par mūžseno problēmu ar veselības aprūpi un ārstu pieejamību Latvijā. Zinu, ka par to ir ļoti daudz runāts un rakstīts, tomēr atkal gribu pie šīs tēmas atgriezties, jo pavisam nesen saskāros ar kārtējo jaunievedumu. No vienas puses veselības ministrs un citas augsta ranga amatpersonas stāsta par veiksmīgām reformām veselības aprūpē, kas tiek īstenotas, lai uzlabotu pakalpojuma kvalitāti un pieejamību. Taču medaļas otrā pusē ir skarbā realitāte, kas liecina, ka līdz kvalitatīvam un pieejamam pakalpojumam mums ir kā līdz Mēnesim.
Kādai kundzei nepieciešams veikt ehokardiogrāfiju. Viņa sāka apzvanīt tuvākajā apkārtnē esošās klīnikas, lai pierakstītos uz šo izmeklējumu, un saņēma atbildi — ja vēlas to veikt par valsts naudu, viņu var pierakstīt gaidīšanas rindā, kas ilgs 10 — 11 mēnešus. Tas nozīmē, ka tā ir tikai gaidīšana, tas vēl nav pieraksts uz izmeklējumu.
Ja šis izmeklējums būtu pacientes iegriba vai brīva izvēle, varbūt varētu arī gaidīt gadu un vairāk, taču tas ir saistīts ar sirds veselību un izmeklējums ir būtisks tagad, nevis pēc tik ilga laika. Var, protams, pieteikties maksas pakalpojumam, taču tad par to jāsamaksā iepriekš. Arī šis bija kaut kas nedzirdēts. Agrāk priekšapmaksu neprasīja. Bet varbūt tā ir vienas konkrētas klīnikas specifika.
Te nu arī pirmās saskaršanās ar veselības ministra pērn solīto vienoto pieraksta sistēmu. Pacients, meklējot izdevīgāko klīniku ātrākiem izmeklējumiem vai ārsta vizītei, vairs nevar pierakstīties vairākās vietās. To iespējams izdarīt tikai vienā ārstniecības iestādē. Vai tas samazinās rindas pie ārstiem, kā solīja ministrs? Grūti pateikt, bet reālā situācija liecina, ka nekas īpaši nav mainījies.
Vissāpīgākais šajā situācijā ir tas, kad esi izcīnījies ar visu garo birokrātiju un pēc ilga laika beidzot ticis pie vajadzīgā speciālista, viņš noplāta rokas un saka — kur jūs bijāt agrāk, kāpēc nenācāt uzreiz, kad vēl varēja palīdzēt?
Jāatzīst — starp solījumiem un realitāti joprojām plešas bīstama plaisa. Veselības aprūpes sistēma uz papīra virzās uz priekšu, bet cilvēka pieredzē tā bieži nozīmē gaidīšanu, neziņu un izvēli starp veselību un maciņa biezumu. Kamēr rindas nemazinās un pieejamība neuzlabojas, reformas paliek tikai vārdos, bet sekas — ļoti reālas un sāpīgas.
