Iegādājoties jebkuru īpašumu, tas savā ziņā ir kā darījums “kaķis maisā”, jo nevar zināt, kādi pazemes akmeņi atklāsies pat tad, ja iepriekš viss ir apskatīts. Stāsti par to ir dažādi — sienas zem apmetuma sapuvušas, pusnelegāls ūdensvada pieslēgums vai nedarbojas solītā apkure. Tās gan ir tehniskas problēmas, ko var atrisināt, bet daudz sliktāk, ja dokumenti vai juridiskā puse nav kārtībā. Ar šādu situāciju saskārās kāda rīdzinieku ģimene ar maziem bērniem — kredītā iegādātais dzīvoklis nepieder viņiem, jo kāds cits krāpies ar īpašumtiesībām.
Tas gan nav pirmais šāds gadījums, jo līdzīgā situācijā pirms vairākiem gadiem nonāca mākslinieks Vīlipsons. Tikai pēc vairāku gadu tiesāšanās un nervu bojāšanas viņš dzīvokli atguva. Sabiedrībā zināmais cilvēks piesaistīja gan Tieslietu ministrijas, gan Saeimas uzmanību, kas apņēmās grozīt likumu, lai šādos gadījumos neciestu godīgais pircējs, kurš ne pie kā nav vainīgs un pat nevar paredzēt, kādās mahinācijās ierauts konkrētais īpašums. Kopš tā laika pagājuši deviņi gadi, bet nekas, izrādās, nav mainījies, un cietēji ir ne tikai šī ģimene, bet arī vēl citi. Arī manu paziņu lokā ir cilvēki, kuriem bijis jāatstāj iegādātais dzīvoklis, jo pirms viņiem veiktais darījums atzīts pat nelikumīgu. Manu paziņu gadījumā naudu viņi atguva, bet daļu līdzekļu tomēr zaudēja, tāpat kā laiku, iegūstot lielas neērtības un bojātus nervus, jo mājokļa iegāde nav ikdienas prece, ko pērk bieži. Turklāt pircējiem tas lielākoties saistās ar kredītiem, kas jāatmaksā gadu desmitiem.
Pēc Tieslietu ministrijas ierosinājuma plānots dot tiesai lielāku brīvību un atsevišķos gadījumos ļaut īpašumu atstāt nevis cietušajam, bet godīgajam pircējam. Un ja, nē? Pērc atkal “kaķi maisā”.
Mani vienmēr pārsteidz tas, ka allaž cieš tieši labticīgais pircējs, lai arī negodīgais darījums noticis pirms viņa iesaistīšanās. Tad neviens nav redzējis, ka darījums ir bijis nelikumīgs un jau tad apturams. Turklāt, ja runa ir par kādu kompāniju un banku interesēm, viss kaut kā notiek ļoti ātri un cilvēks vienkārši ir bezspēcīgs. Daudzi atceramies publiski izskanējušo gadījumu, kad mazdēls viltoja vecāsmātes parakstu un pārdeva viņas māju. Zaudētāja bija sirmā kundze, un māja palika pircējam – bankai. Tas nozīmē, ka viens labticīgais pircējs ir svarīgāks par citu.
Deviņi gadi ir ilgs laiks, lai sakārtotu likumu. Bet Saeima nekur nav steigusies, lai arī cilvēki nonākuši bezizejā. Tā gan ir cīņa ar sekām, jo neizslēdz iespēju, ka var iegādāties īpašumu, kas tomēr pieder citam. Šāda iespēja bija jāizskauž jau saknē, nedodot iespēju krāpniekiem pārkāpt likumu.
