Rīts kā rīts. Saulains aprīļa sestdienas rīts, kad mierīgi, nemetot acis pulkstenī, padzert kafiju un pa logu palūkoties apkārtnē. Nesteidzīgi iet cilvēki, garām aiztrauc pa kādai mašīnai. Un tad redzu, ka no blakusmājas divi jauni vīrieši nes dīvānu. Ne uz dzīvokli vai mašīnu, bet gan uz atkritumu laukumu. Aiz dīvāna vēl kāda mēbele, tad vēl un vēl… Un ne jau tikai šie divi vīrieši tur sametuši nevajadzīgās lielgabarīta mantas. Vēlāk, ejot garām, atliek tik nobrīnīties — ne tikai mēbeles, kuras nesen tika izmestas, bet arī daudzas citas lietas, kurām tur nevajadzētu būt! Gan remontdarbu atkritumi, pa kādai nolietotai mazgabarīta elektroprecei… Vakar ievēroju — kāds nolēmis atvadīties no trim slēpju pāriem.
Redakcija ik pa laikam saņem iedzīvotāju sūdzības par pārpildīto kartona konteineru. Jā, izmestais kartons tur vairojas ģeometriskā progresijā. Šķiet, tikko tas iztukšots, kad jau atkal kastes krīt pāri malām. Kāds gan tur brīnums? Pie konteinera ir uzraksts, ka, pirms izmest, kaste ir jāsaplacina. Diemžēl retais šo aicinājumu ievēro. Ne jau visas ir mazas kastītes, daža ir ļoti ietilpīga, kas neizjauktā veidā aizņem pat puskonteineru. Pēc tam tiek vainots atkritumu apsaimniekotājs, kas it kā nevar laikā izvest.
Atgriežoties pie liela izmēra atkritumiem. Dīvāns, sekcija, ledusskapis, veļasmašīna un citas lietas ar laiku nolietojas. Pērkam jaunu un jādomā arī, kur tad veco likt. Jebkurā pašvaldībā, arī mūsu, ir paredzētas vietas, kur jānogādā šādi atkritumi. Protams, par tiem, izņemot elektropreces, paredzēta maksa. Un tas nav pie dzīvojamajām mājām tuvākais laukums. Es nezinu, kāpēc vieni var noorganizēt transportu un palīgus, atvērt maku un nogādāt veco gultu vai skapi tam paredzētajā vietā, bet citi teciņus nes un nomet atkritumu laukumā. Man nav informācijas, vai videonovērošanas kameras pie konteineru laukumiem darbojas, un nav zināms, vai kāds nedarbos pieķerts. Kamēr tas nenotiks, katrs, kam nav slinkums, var savus lielizmēru atkritumus lidināt uz nebēdu un nākamajā mēnesī kopā ar visiem samaksāt vien nepilnu eiro, ko būs aprēķinājis apsaimniekotājs.
Šis stāsts nav tikai par dīvāniem vai kartona kastēm — tas ir par attieksmi. Par to, vai spējam domāt tālāk par savām ērtībām un apzināties, ka kopīgā vide ir mūsu visu atbildība. Kamēr vieni ievēro noteikumus un maksā, citi tos ignorē, atstājot sekas visiem pārējiem. Var jau cerēt uz kamerām, sodiem un kontroli, taču daudz kas sākas ar pavisam vienkāršu izvēli — rīkoties godprātīgi arī tad, kad neviens neskatās.
