Neapskaužamā situācijā ir mani paziņas. Forša ģimene, saticīgs pāris ar diviem bērniņiem. Abiem stabili ienākumi. Savulaik personīgais miteklis nebija vajadzīgs. Šobrīd, kad ģimene kļuvusi kuplāka un ir skaidrs, ka dzīve ilgtermiņā tiek saistīta ar šo pilsētu, radusies vēlme iegādāties savu īpašumu. Pašlaik īrei mēnesī tiek tērēti 250 eiro, taču kredītu, kura ikmēneša summa bankā būtu tikai 150 eiro, viņiem nepiešķir.
Tā vietā viņiem piedāvā turpināt maksāt citu kabatā — it kā tas būtu drošāks risinājums, nekā ieguldīt savā īpašumā. Paradokss, kas mūsdienu realitātē vairs pat nešķiet pārsteidzošs. Bankas piesardzība, protams, ir saprotama — ienākumu stabilitāte, uzkrājumu apjoms, darba tirgus svārstības. Taču no malas tas viss izskatās absurdi — cilvēki, kuri jau gadiem pierāda savu maksātspēju, regulāri veicot īres maksājumus, pēkšņi kļūst “pārāk riskanti”, lai viņiem uzticētu kredītu, kas ilgtermiņā pat būtu finansiāli izdevīgāks.
Dzīvojam laikā, kad iedzīvotāju skaits valstī sarūk, reģioni tukšojas, bet vienlaikus mājoklis — īpaši kvalitatīvs, sakārtots un ģimenei piemērots — kļūst arvien grūtāk sasniedzams. Tirgū ir vai nu novecojis dzīvojamais fonds, kur nepieciešami ievērojami ieguldījumi, vai arī jaunie projekti, kuru cenas lielākajai daļai sabiedrības ir ārpus realitātes. Rezultātā veidojas dīvaina situācija — mājokļi it kā ir, bet “pieejamu” mājokļu faktiski nav. Tie, kuri var atļauties, izvēlas labāko, ceļ cenas un uztur pieprasījumu. Savukārt pārējie — lielākā sabiedrības daļa — paliek starpstāvoklī. Par bagātu, lai kvalificētos kādām būtiskām atbalsta programmām, bet par “nabadzīgu”, lai bankas uzskatītu par pietiekami drošiem klientiem.
Nav jābrīnās, ka jaunās ģimenes vilcinās ar lēmumiem — par bērniem, par palikšanu konkrētā vietā, par nākotni kopumā. Ja pat elementāra vajadzība — savs mājoklis — kļūst par gandrīz nesasniedzamu mērķi, viss pārējais automātiski atkāpjas otrajā plānā.
Var jau teikt — jākrāj, jāplāno, jāmeklē iespējas. Protams, tā ir taisnība. Taču ne visi startē no vienas pozīcijas. Ne visiem ir iespēja sakrāt pirmajai iemaksai, ne visiem ir vecāki, kas var palīdzēt, ne visiem ir darbs, kas bankas acīs izskatās “pietiekami droši”. Un tad atliek vien turpināt maksāt īri, cerot, ka kādreiz apstākļi mainīsies.
Tikmēr laiks iet, bērni aug, vajadzības pieaug. Sapnis par savu mājokli pamazām pārvēršas par kaut ko attālu — gandrīz kā luksusa preci, nevis pašsaprotamu dzīves sastāvdaļu.
Varbūt tieši tas ir visnepatīkamākais šajā stāstā. Ne jau tikai augstās cenas vai stingrie banku nosacījumi. Bet sajūta, ka normāla, godīga dzīve — ar darbu, ģimeni un savu mājvietu — vairs nav garantēts scenārijs. Tā kļuvusi par veiksmes stāstu.
