25. martā Neretas kultūras namā notika novadpētnieces Lidija Ozoliņa grāmatas “Vēstules uz mājām. Tjukaļinska — Nereta 1950—1956” atklāšanas pasākums. Tajā pulcējās vietējie iedzīvotāji, Brūveru dzimtas pārstāvji un vēstures interesenti, lai kopīgi atcerētos deportāciju laiku un uzsvērtu dokumentētu atmiņu nozīmi nākamajām paaudzēm.
Pasākums notika simboliskā laikā — 25. martā, kad Latvijā piemin padomju deportāciju upurus. Grāmatas saturs balstīts reālās vēstulēs, kas rakstītas no izsūtījuma vietas Sibīrijā, Omskas apgabala Tjukalinskas, un tā izgaismo cilvēku likteņus, emocijas un izdzīvošanas pieredzi.
Skarbums bez lirikas
Grāmatā apkopotas Brūveru dzimtas vēstules, kas rakstītas Sibīrijā pēc 1949. gada 25. — 27. marta deportācijām. Tās nav tikai vienas ģimenes liecības — tās atspoguļo veselas paaudzes pieredzi laikā, kad Latvija piedzīvoja izsūtījumus, īpašumu atņemšanu un kolhozu veidošanu.
Vēstules rakstītas uz burtnīcu lapām vai kancelejas papīra visbiežāk ar zīmuli. Vairākas no vēstulēm laika gaitā izbalējušas, grūti salasāmas, tomēr saglabājušas savu vēsturisko un emocionālo vērtību. Rakstītais teksts ir dzīvs un tiešs — bez paskaidrojumiem, bez komentāriem, ļaujot lasītājam pašam izjust tā laika realitāti.
Vēstulēs Pētera Brūvera sieva Minna Vilma un bērni — meitas Ilga un Gaida, dēls Dainis, mazdēls Oskars — uzrunā ģimenes galvu Pēteri Brūveri, kurš palika Latvijā. Vēstules sūtītas caur Sproģu pasta nodaļu uz “Vanagiem” Pilskalnes pagastā. Tur dzīvoja Pēteris Brūveris pēc atgriešanās no apcietinājuma. Grāmata atklāj ne tikai vēsturiskus faktus, bet arī cilvēka izturību un ticību. Tā uzdod jautājumu — cik stipram jābūt cilvēkam, lai izturētu 20. gadsimta satricinājumus, un ko no šīs pieredzes saprot mūsdienu paaudzes. Tagad šīs vēstules kļuvušas par dokumentālu liecību, kas saglabā ne tikai dzimtas stāstu, bet arī daļu no Latvijas vēstures.
Privātais kļūst par kopējo vēsturi
Grāmatas autore Lidija Ozoliņa un pasākuma dalībnieki vairākkārt uzsvēra, ka šādu personisku liecību publicēšana ir drosmīgs un sabiedriski nozīmīgs solis. Vēstules, kas gadiem glabātas ģimenes arhīvā, kļūst par daļu no kopējās vēsturiskās atmiņas.
Pasākumā paldies teica Brūveru dzimtas pārstāvēm — Pētera mazmeitām Vinetai Davidenei un Silvijai Ciniņai —, kas atļāvušas publicēt šos materiālus. Vinetu Davideni uz Sibīriju izsūtīja, kad viņai bija tikai desmit mēneši. Savukārt Silvija Ciniņa dzimusi Sibīrijā.
Grāmatas atklāšanā īpaši tika izcelta rakstītā vārda nozīme. Vēstules, kas saglabātas no izsūtījuma laikiem, kalpo ne tikai kā emocionāls mantojums, bet arī kā vēsturisks avots.
“Ja tauta nezina savu vēsturi, tai nav nākotnes,” uzsvēra Lidija Ozoliņa, piebilstot, ka rakstītajam vārdam ir paliekošs spēks. Šādas grāmatas palīdz ne tikai saglabāt ģimenes stāstus, bet arī nodot tos tālāk akadēmiskai izpētei jaunajām paaudzēm.
Pasākumā Neretas amatierteātra aktrise Līga Varkale lasīja fragmentus no grāmatas, klātesošajos uzburot dzīvu šo sāpju pilno laiku.
