Retorisks jautājums — ko darīt vieglāk: lūgt piedošanu vai piedot? Bet tā patiesi — lūgt, līdz mielēm izprotot nodarīto, piedot — bez mazākās šaubu ēnas un nosacījumiem, ticot un pieņemot? Man patīk neērti jautājumi, jo tie neļauj palikt vienaldzīgam, kas, manuprāt, ir viens no svarīgākajiem kritērijiem “labai sabiedrībai”.
Ar kādu attieksmi viņu sagaida?
Savā sociālā darba studiju praksē četru publikāciju sērijā, kas tapušas ar “Staburaga” redakcijas atbalstu un iesaisti, rosināšu mūs visus padomāt par nelielu, bet vienlīdz svarīgu sabiedrības daļu — bijušajiem ieslodzītajiem. Kāpēc šāda izvēle? Ikvienā sabiedrībā valda sava kārtība, likumi, principi, ko visi kopā īsākā vai ilgākā laika periodā izveidojam. Reizēm ir situācijas, kad cilvēka iekšējie uzskati vai rīcība neatbilst vispārpieņemtajai kārtībai. Kad rīcība ir pārkāpusi “sarkano” robežu, rezultāts ir sods. Nezinu, vai pastāv tiešs uzskaitījums, bet tīri aptuveni, izejot no Latvijas Krimināllikuma, ir vairāki simti definētu noziedzīgu nodarījumu, par kuriem cilvēku var sodīt ar brīvības atņemšanu, kas, protams, nenozīmē, ka visos šajos gadījumos attiecīgais soda veids tiek piemērots. Lai gūtu skaidrāku priekšstatu, ieskatījos publiski pieejamās statistikas datu bāzēs. Saskaņā ar Ieslodzījumu vietu pārvaldes datiem 2024. gada 31. decembrī Latvijā bija 2504 notiesātās personas, no kurām 2332 izcieta sodu slēgtā cietumā, 153 — atklātā cietumā, savukārt 19 — audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Kopumā 92,37 % ieslodzīto bija vīrieši, no kuriem nepilns procents jeb 19 personas bija jaunieši. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā pieejamās informācijas uz 2024. gada 31. decembri Latvijā dzīvoja ap 1 857 000 iedzīvotāju, kas nozīmē, ka ieslodzīto personu skaits veidoja aptuveni 0,14 % no kopējā iedzīvotāju skaita. Objektīvākam statistikas skatījumam salīdzināju šos datus identiskos laika periodos Baltijas valstu ietvaros. Pēc starptautiskās informācijas platformas par cietumiem un ieslodzījuma apstākļiem pasaulē “Prison Insider” publiskotajiem datiem Igaunijā tie bija 1805 ieslodzītie jeb aptuveni 0,13 % no visiem valsts iedzīvotājiem, savukārt Lietuvā — 4551 ieslodzītais jeb aptuveni 0,16 %.
Un tad pienāk brīdis, kad cilvēks savu sodu ieslodzījuma vietā ir izcietis un nonācis atpakaļ sabiedrībā — tajā pašā, kuras uzstādītos noteikumus tika pārkāpis. Ar kādu attieksmi un nostāju viņu sagaida sabiedrība, kā viņam resocializēties? Tīri teorētiski skatoties, sabiedrība ir sistēma, un sistēma strādā tad, kad ikviens tās elements darbojas optimālā režīmā. Mums katram ir savs dzīves uzdevums un līdz ar dzimšanu ielikti resursi tā veikšanai. Tāpat arī cilvēkam, kurš bijis ieslodzījumā un ir gatavs (un šo es uzsveru un uzsvēršu arī turpmāk — pats ir gatavs) atgriezties sabiedrībā, ir savas stiprās puses jeb resursi, kuri var kļūt par viņa paša dzīves pamatu un sekmēt visas sabiedrības labklājību.
Resocializācija manā uztverē ir komunikācija, kas nozīmē divvirzienu kustību. Mūsu gadījumā tas ir cilvēks, kurš ir gatavs atgriezties sabiedrībā, un cilvēks, kurš viņu tur sagaida. Šajā reizē paskatīsimies, kāda ir sabiedrības attieksme pret bijušajiem ieslodzītajiem. Lai gūtu par to vismaz daļēju priekšstatu, no 4. līdz 14. martam veicu nelielu aptauju sociālajos tīklos, lūdzot cilvēkus dalīties savā pieredzē saskarē ar bijušajiem ieslodzītajiem, savās emocijās un domās par šo cilvēku grupu. Vēlējos arī uzzināt, kāds atbalsts, pēc aptaujāto domām, šiem cilvēkiem būtu vajadzīgs, kas to varētu sniegt un ko cilvēki paši būtu gatavi darīt no savas puses. Manam lūgumam atsaucās 185 respondenti vecumā no 16 gadiem. Vispārējie statistikas dati par respondentiem rāda, ka 81,1 % no tiem bija sievietes, 17,8 % — vīrieši , bet divi respondenti savu dzimumu norādīt nevēlējās, savukārt sadalījums pa vecumposmiem bija līdzīgs, ar mazliet augstāku atbilžu skaitu, kas tika reģistrētas 35—44 gadu kategorijā (27,03 %). Kopumā 125 respondenti jeb 67,6 % norādīja, ka viņiem ir bijusi saskare ar bijušo ieslodzīto. Sniedzot informāciju par šo saskari, 50,4 % norādīja, ka šāds cilvēks ir zināms, bet nav personisku attiecību, savukārt norāde uz personisku saskari (cilvēks ir, piemēram, radinieks, paziņa, draugs, kaimiņš u. tml.) reģistrēts 49,6 % atbilžu.
Asociācijas
Pats pirmais jautājums, kuru uzdevu anketā — kas tev pirmais nāk prātā, izdzirdot vārdu “bijušais ieslodzītais”. Neskatoties uz tālāk sekojošo informāciju par respondentu personīgo saskari un pieredzi, lielākā daļa (67,02 %) kā pirmo minēto asociatīvo vārdu nosauca ar negatīvu nokrāsu. Visbiežāk figurēja tādi vārdi kā bailes, neuzticība, piesardzība un bīstams, bet, manā skatījumā, nozīmīgs rādītājs bija jautājuma “kāpēc ieslodzīts” parādīšanās, kas paver iespēju izvērtējumam un iekšējai diskusijai.
Skatoties, kāds ir negatīvo asociāciju īpatsvars atkarībā no cilvēka pieredzes saskarē ar bijušajiem ieslodzītajiem, negatīvo atbilžu apjoms to starpā, kuriem ir šāda pieredze, ir 69,11 %, savukārt starp tiem, kuriem šāda saskare nav pieredzēta — 88,33 %. Tas norāda uz tendenci, ka gadījumos, kad cilvēks ir personīgi pazīstams vai pietiekami labi zina kādu bijušo ieslodzīto, asociatīvās izjūtas ir mazāk negatīvas. Vienlaicīgi gan jāatzīmē, ka aptaujas respondentu skaits nav tik liels, lai izdarītu viennozīmīgus secinājumus.
Apkārtējo nostāja
Jautājot par to, kāda, pēc respondentu domām, ir sabiedrības nostāja pret bijušajiem ieslodzītajiem kopumā, visbiežāk sniegtās atbildes bija — noraidoša, negatīva un nosodoša. Tāpat biežāk parādījās tādi vārdi kā slikta, aizspriedumaina, vienaldzīga, piesardzīga, aizdomīga, neuzticīga, atturīga, baiļpilna un izvairīga — visi negatīvu vēstījumu nesoši vārdi, kas norāda, ka vairums respondentu uzskata, ka kopumā sabiedrības attieksme ir vērtējama ar negatīvu zīmi. Vienlaicīgi starp biežāk sastopamajām atbildēm parādījās arī vārds ‘‘nezinu’’, kas liecina par to, ka cilvēks par to nav aizdomājies, jo tas nav bijis aktuāli, vai arī par to sabiedrībā nerunā, un tāpēc ir grūti paust savu viedokli. To, ka jautājums nav viennozīmīgi vērtējams un attieksmei ir kāds “ja” lielums, parāda vairākkārtīgi reģistrētās atbildes: “atkarībā no nozieguma veida”, “atkarībā no paša noziedznieka attieksmes”, “dalītas jūtas” un “atkarībā no pašas sabiedrības slāņa”.
Par attieksmi vairāk vai mazāk ir radies priekšstats, tomēr jebkurš gadījums ir uztverams individuāli, bet kopumā cilvēku pirmā un arī kopējā reakcija pret bijušajiem ieslodzītajiem ir gana atturīga un diezgan negatīva. Un to lielā mērā veido gan personīgās saskares pieredze, gan sabiedrībā izveidojies valdošais kolektīvais priekšstats.
Grūtības un palīdzība
Dzīve ieslodzījumā savā ziņā ir kā dzīve citā dimensijā. Manā uztverē tā ir tāda mazliet sirreāla līdzāspastāvēšana — tu it kā esi, bet vienlaicīgi tevis te (sabiedrībā) nav. Tu it kā esi mans laikabiedrs, bet vienlaicīgi tava laika dimensija neatbilst vispārierastai, ikdienišķai un reālistiskai kārtībai. Tāpēc brīdī, kad cilvēks, kurš izcietis sodu ieslodzījuma vietā, nonāk atpakaļ realitātē, kaut kādā mērā notiek tāda kā izkāpšana no nosacītas laika kapsulas. Tas, protams, ir atkarīgs no ieslodzījumā pavadītā laika. Bet pasaule ārpus kapsulas ir strauji mainījusies. Jau, esot reālajā ikdienas pārmaiņu virpulī, galva reizēm griežas no tā, ka nesaproti, kas naktī ir mainījies. Kur nu vēl cilvēkam, kurš virpuli tikai redz attālināti. Šis fakts liek aizdomāties, kādas grūtības un izaicinājumi sagaida cilvēku, atgriežoties ikdienas dzīvē, kā arī kas un kurš var sniegt palīdzīgu roku. Šie bija jautājumi, kurus iekļāvu aptaujā. Jāpiebilst, ka atsevišķi respondenti savās atbildēs norādīja, ka bijušie ieslodzītie, viņuprāt, nesaskaras ne ar kādām grūtībām un arī nekāda palīdzība viņiem nav nepieciešama vai nepienākas. Vienlaicīgi, norobežojoties no katra cilvēka individuālā gadījuma (sodāmības iemesli un ilgums, ģimene un tās iespējas u.tml.), piecas biežāk norādītās iespējamās grūtības bija darba atrašana (100 pieminējumi), noraidoša sabiedrības attieksme (43), dzīvesvietas jautājums (39), integrācija sabiedrībā (36) un sabiedrības neuzticēšanās (23). Uz jautājumu “Kas var palīdzēt cilvēkam pēc atbrīvošanas no cietuma atgriezties sabiedrībā” respondenti visbiežāk minēja ģimenes atbalstu (107), valsts iestādes (68), draugus (56) un darba devējus (53). Savukārt uz jautājumu “Kāda veida atbalsts vai attieksme var palīdzēt šim cilvēkam veiksmīgi iekļauties sabiedrībā?” atbildes ir: nepieciešamība sniegt psiholoģisku atbalstu (81 pieminējums), palīdzība ar dzīvesvietu saistītos jautājumos (55), pieņemoša attieksme (46) un palīdzība atrast darbu (42).
Aptaujā man bija svarīgi noskaidrot, ko aptaujātie cilvēki paši ir gatavi darīt un kādu atbalstu sniegt. Visbiežāk saņemtās atbildes bija: nevaru palīdzēt (29), pieņemt (16) un uztvert kā parastu cilvēku (15), nezinu (15). Analizējot vīriešu un sieviešu sniegtās atbildes, interesanti ir atzīmēt to, ka atbilde “nevaru palīdzēt” vīriešu starpā izskanēja 29,73 % gadījumu, savukārt sieviešu starpā — tikai 8,38 %. Vairāk vīriešu norādīja, ka varētu palīdzēt cilvēkam atrast darbu (to gan piedāvāja arī sievietes), savukārt sieviešu sniegtajās atbildēs vairāk izskanēja ar attieksmi saistītas kategorijas — nenosodīt, atbalstīt, pieņemt, uztvert kā parastu cilvēku, komunicēt.
Kopumā te patiesībā izkristalizējas pamatlietas un atbildes — lai cilvēks varētu pienācīgi dzīvot un iztikt, primāri viņam ir nepieciešams darbs, ar ko nopelnīt iztiku un sakārtot sadzīves jautājumus, psiholoģisks atbalsts emocionālā un psihiskā fona sakārtošanai, kā arī pieņemoša vai vismaz ne negatīvi noskaņota sabiedrība. Idejiski sociālās eksistences pamatam būtu jābūt ģimenei, kas bijušajam ieslodzītajam var sniegt pamata atbalstu (ar piebildi, ka ģimene ir funkcionāls resurss). Visā stāstā par grūtībām un atbalstu kā noslēdzošo gribu atzīmēt, manuprāt, patiesībā pašu pirmo un galveno (un uz to norādīja arī neliela daļa aptaujāto) — cilvēkam pašam ir jābūt vēlmei mainīt savā dzīvē destruktīvās domas un rīcību, atgriezties un iekļauties sabiedrībā, jo bez tā, lai kāda veida atbalstu kurš un kā nodrošinātu, darītājs (vai nedarītājs) būs pats cilvēks. Mēs katrs esam tik ļoti atšķirīgi, mums ir tik ļoti atšķirīga dzīves pieredze, skatījums uz lietām, rakstura iezīmes, iekšējā kapacitāte un galu galā — arī dzīves uzdevums, tāpēc grūtības, kā arī atbalsts un tā veids būs ļoti individuāls.
Cilvēku līdzdalība
Vai esat kādreiz aizdomājušies, cik liela ir sabiedrības loma tajā, kādi esam, ko savā dzīvē darām, ko sasniedzam, kur kļūdāmies? Kāpēc tikko dzimušam puisītim tiek uzvilktas zilas zeķītes, bet meitenēm dāvina lelles? Kāpēc mēs bieži dzirdam, ka “vīrieši taču neraud” un “lielu naudu godīgā ceļā nenopelnīsi”? Sabiedrībā veidojas noteikta kārtība, uzskati, likumi, kam, protams, ir jābūt, jo bez tiem valdītu haoss, tomēr šis saistībā ar mūsu skatīto tematu liek domāt par to, kāda ir sabiedrības līdzatbildība tajā, ka cilvēks pārkāpj likumu, ka cilvēku soda, kas reizēm nozīmē arī reālu brīvības atņemšanu. Aptaujā piedāvāju vērtēšanu skalā no 1 līdz 10, kur 1 nozīmē, ka sabiedrība nenes nekādu atbildību par to, ka cilvēks izdara noziegumu, savukārt 10 — ka sabiedrība ir pilnībā par to atbildīga. Visbiežāk — 41 gadījumā (22,2 %) — vērtējumam tika izvēlēts skaitlis 5. Ja pārdalām vērtēšanas skalu tieši uz pusēm, tad izteikti lielāks atbilžu apjoms — 71,89 % — koncentrējas tajā skalas daļā, kur sabiedrības līdzatbildība par izdarīto noziegumu ir mazāka.
Vai viss tiešām plūst un mainās?
Vēl pēdējais, par ko gribu rosināt padomāt — vai cilvēks mainās? Vai viņš ir spējīgs to izdarīt apzināti? Cik bieži gan dzirdama tāda triviāla frāze: “kad mēs apprecējāmies, tad viņš/viņa bija pavisam cits cilvēks”. Tad tīri hipotētiski varam teikt, ka ikviens cilvēks mainās vienā vai otrā virzienā, bet tomēr mainās? Tātad varētu pieņemt, ka arī cilvēks, kurš pārkāpis likumu un izcietis sodu, ir mainījies vai mainās. Bet par apzinātu mainīšanos — kā piemēru varam minēt cilvēku iecienīto Jaunā gada apņemšanās bumu, kas, iespējams, kādam šķiet šeit pilnīgi neiederīgi, bet arī te ir apņemšanās mainīt savā dzīvē ko lielāku vai pavisam niecīgu un ikdienišķu (interesanti būtu papētīt, cik no šiem plāniem tiek realizēti?).
Aplūkojot aptaujā iegūtos datus, redzams, ka 60 % respondentu skats uz iespējamām izmaiņām cilvēka domāšanā un uzvedībā pēc atgriešanās no ieslodzījuma vietas ir ar pozitīvu tendenci: 27,03 % aptaujāto tic, ka cilvēks noteikti var mainīties, savukārt 32,97 % uzskata, ka šādas izmaiņas ir drīzāk iespējamas nekā neiespējamas. Strikts “nē” kā atbilžu variants izvēlēts četras reizes.
Vienlaicīgi gribas atzīmēt atsevišķu respondentu norādīto, ka ieslodzījums nav atbilstošākais soda veids, ka tas situāciju tikai pasliktina un var cilvēku pilnībā salauzt. Te atkal jārunā par katru gadījumu individuāli, par nodarīto, par cilvēka paša attieksmi un skatījumu uz notikušo, bet vienlaicīgi ir skaidrs, ka izolēšana pati par sevi nevienu problēmu neatrisina. Tas ir tāpat kā ar jebkuru dzīves problēmu vai apgrūtinošu domu, kuru izvēlamies nostumt kaut kur savas apziņas tālākajā nostūrī un izlikties, ka tā ir izzudusi. Tikai visbiežāk ir tā, ka izzudusi nav ne pati problēma vai doma, ne arī tās iemesls. Bet šis jau ir cits jautājums un nedaudz citā kategorijā.
Nav tādas burvju nūjiņas
Sabiedrība esam katrs no mums atsevišķi, un tie esam mēs visi kopā. Un viena daļa no sabiedrības ir esošie un bijušie ieslodzītie ar savu stāstu un pieredzi, ar savu pasaules redzējumu un izpratni. Mans mērķis nav kādu attaisnot vai nosodīt, mans mērķis ir rosināt padomāt un nebūt vienaldzīgiem. Aizdomāties, cik liels ir sabiedrības spēks un kāda ir tās līdzatbildība ikviena indivīda dzīvē; ko cilvēks ir spējīgs paveikt saviem spēkiem, ko ar otra atbalstu; ko nozīmē piedot; ko nozīmē nenosodīt. Nav tādas burvju nūjiņas, kura izdarīto pārvērstu par nebijušu, kura izdzēstu domas un situācijas, kuras mums nepatīk vai ir neērtas. Rakstnieks Oskars Vailds, kurš 19. gadsimta sabiedrības morālo normu un likumdošanas dēļ tika notiesāts un divus gadus pavadīja ieslodzījumā, ir teicis, ka “ikvienam svētajam ir sava pagātne, savukārt ikvienam grēciniekam — sava nākotne”. Tāpat kā ikvienam no mums.
