Finansiālās grūtības ietekmē seniorus, ģimenes ar bērniem, cilvēkus ar invaliditāti un bezdarbniekus, liekot saskarties ar ikdienas izaicinājumiem pat pamatvajadzību nodrošināšanā
Lai gan pēdējos gados Latvijā pieaug gan algas, gan iedzīvotāju kopējā pirktspēja, nevienlīdzība joprojām saglabājas augsta, un simtiem tūkstošu cilvēku ir pakļauti nabadzības riskam. Visbiežāk ar finansiālām grūtībām saskaras seniori, cilvēki ar invaliditāti, bez darba palikušie un ģimenes ar bērniem. Par to liecina gan sociālo dienestu pieredze, gan nevalstisko organizāciju un valsts institūciju dati. Cik nopietna patiesībā ir nabadzības problēma Latvijā un kā tā izpaužas ikdienā?
Pret nevienlīdzību ar nodokļiem
“Lai arī kopumā valstī iedzīvotāju ienākumi un pirktspēja ir palielinājusies, šis process ir pārāk lēns un nepietiekams. Latvijas iedzīvotāju labklājība joprojām nesasniedz Eiropas Savienības valstu vidējo līmeni,” uzsver Eiropas Pretnabadzības tīkla (“European Anti Poverty Network”, EAPN) dalīborganizācijas “EAPN-Latvia” valdes priekšsēdētāja Laila Balga.
“Pērn 7,8 % Latvijas iedzīvotāju bija pakļauti dziļai materiālai un sociālajai nenodrošinātībai, bet 22,5 % — nabadzības riskam. Tas nozīmē, ka ar šo problēmu saskaras vairāk nekā 400 tūkstoši valsts iedzīvotāju.”
Šie dati ietverti “EAPN-Latvia” sagatavotajā nabadzības pārskatā “Poverty Watch 2025”, kurā analizēta nabadzības situācija Latvijā. Ziņojuma mērķis ir sniegt informāciju Eiropas Pretnabadzības tīklam, kas to izmanto Eiropas Savienības līmeņa pārskatā. “Līdz ar to ar šiem secinājumiem var ietekmēt arī Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamentu, rosinot izmaiņas likumdošanā vai fondu finansējuma sadalē,” piebilst Balga.
2025. gada ziņojumā organizācija īpašu uzmanību pievērsusi trim jautājumiem — minimālajiem ienākumiem, cilvēku ar invaliditāti tiesībām un senioru nabadzības riskam.
“Skaidri redzams, ka ienākumu nevienlīdzība Latvijā joprojām ir augsta. Visnabadzīgākie ir seniori un pirmspensijas vecuma cilvēki, īpaši lauku reģionos, turklāt visbiežāk tās ir sievietes. 2025. gadā veiktās aptaujas Siguldā, Rucavā, Alūksnē, Varakļānos, Dobelē un Dagdā liecina, ka ievērojama daļa senioru strādā diskriminējošos apstākļos un nespēj nodrošināt pat iztikas minimumu,” secina Balga.
Labklājības ministrijas Sociālās politikas plānošanas un attīstības departamenta direktora vietniece Evija Kūla ienākumu nevienlīdzības pieaugumu skaidro ar to, ka ienākumi straujāk pieaug no algota darba. “2024. gadā ienākumi no darba algas pieauga par 8,6 %, bet ienākumi no sociālajiem transfertiem — tikai par 5,5 %. Turīgāko iedzīvotāju ienākumus galvenokārt veido darba alga, bet nabadzīgāko — pabalsti un pensijas, tāpēc ienākumu nevienlīdzība palielinās,” viņa skaidro.
Runājot par iespējām mazināt ienākumu plaisu, ministrijas pārstāve kā vienu no instrumentiem min nodokļu politiku. “Nenoliedzami arī minimālie ienākumi trūcīgākajiem iedzīvotājiem ir būtisks instruments. Lai mazinātu nevienlīdzību, ministrija savā atbildībā īstenoja minimālo ienākumu reformu. Taču dati rāda, ka lielāks ienākumu pieaugums 2024. gadā bija turīgākajai iedzīvotāju daļai, ko ministrija viena pati ietekmēt nevar. Risinājumi jāmeklē arī citās politikas jomās, tostarp nodokļu politikā.”
Eiropas standarts uzrāda riska pieaugumu
Vērtējot nacionālos monetārās nabadzības rādītājus — garantēto minimālo ienākumu (GMI), trūcīgas un maznodrošinātas mājsaimniecības ienākumu slieksni —, Evija Kūla atzīmē, ka kopš minimālo ienākumu reformas sākšanas 2021. gadā situācija pakāpeniski uzlabojas. Lai gan sliekšņi katru gadu tiek paaugstināti, cilvēku skaits, kuri saņem šos pabalstus, samazinās.
“Tas liecina, ka zemu ienākumu mājsaimniecībās situācija pakāpeniski uzlabojas un viņu ienākumi palielinās, pārsniedzot noteiktos sliekšņus.”
Ministrijas pārstāve norāda arī uz citiem pozitīviem rādītājiem. 2024. gadā dziļa materiālā un sociālā nenodrošinātība sasniedza zemāko līmeni pēdējo desmit gadu laikā — 5,3% no visiem Latvijas iedzīvotājiem (2015. gadā — 15,4%). Savukārt 2025. gadā šis rādītājs samazinājās līdz 4,8%.
Par dziļi materiāli un sociāli nenodrošinātu uzskata cilvēku, kurš nevar atļauties vismaz septiņas no 13 pamatvajadzībām, piemēram, segt komunālos maksājumus, īri vai kredītu, ēst gaļu vai līdzvērtīgu olbaltumvielu produktu katru otro dienu, izmantot personīgo automašīnu un citas ikdienas vajadzības.
Tomēr, analizējot Eiropas Savienības nabadzības riska slieksni, 2024. gadā Latvijā redzama pieauguma tendence. “Jāņem vērā, ka ES nabadzības riska slieksnis ir noteikts 60% no ienākumu mediānas, kas ir ievērojami augstāks nekā Latvijā noteiktie minimālo ienākumu sliekšņi,” skaidro Kūla.
Pašlaik ministrijas prioritātes ir atbalsta palielināšana ģimenēm ar bērniem, senioriem un cilvēkiem ar invaliditāti. Plānots turpināt demogrāfijas uzlabošanas pasākumus, pārskatīt finansiālo atbalstu vecākiem un pilnveidot ģimenēm nozīmīgus pakalpojumus. Vienlaikus tiek strādāts pie lēmuma par pakāpenisku bāzes pensijas ieviešanu no 2027. gada.
Ar stratēģiju pret nabadzību?
“EAPN-Latvia” vadītāja Laila Balga uzskata, ka Latvijā joprojām trūkst vienotas un mērķtiecīgas pieejas nabadzības mazināšanai. “Latvijā nav izstrādāta nacionālā nabadzības apkarošanas stratēģija vai plāns. Tas nozīmē, ka trūkst dokumenta ar skaidriem mērķiem, uzdevumiem, termiņiem un finansējumu.”
Labklājības ministrijas pārstāve Evija Kūla tam nepiekrīt, norādot, ka nabadzības mazināšanas mērķi ir iekļauti vairākos politikas plānošanas dokumentos, piemēram, Nacionālajā attīstības plānā un Sociālās aizsardzības un darba tirgus politikas pamatnostādnēs.
Balga savukārt uzskata, ka ar šādu pieeju nepietiek: “Vienai no visnabadzīgākajām Eiropas valstīm vajadzētu savu, skaidri formulētu nabadzības apkarošanas stratēģiju.”
Kūla norāda, ka nabadzības mazināšana nav tikai ienākumu palielināšana. Tā ietver arī pakalpojumu pieejamību — izglītību, veselības aprūpi, mājokli, transportu. Tāpēc dažādas nozares īsteno savus pasākumus, lai nodrošinātu vienlīdzīgas iespējas arī iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem.
Jābūt gataviem sniegt informāciju
Jēkabpils novada Sociālā dienesta vadītāja Larisa Laizāne stāsta, ka mājsaimniecības ienākumus un materiālo stāvokli izvērtē, pamatojoties uz prasītāju doto iesniegumu un tam pievienotajiem dokumentiem par visu ģimenes locekļu ienākumiem. Pabalstu lūdzējiem ir jābūt gataviem sniegt pilnu un patiesu informāciju par saviem ienākumiem. Diemžēl ir daļa iedzīvotāju, kuri to nevēlas, tāpēc ne visi nonāk trūcīgo vai maznodrošināto personu sarakstā. Ir cilvēki, kuri vienkārši paši savā labā nevēlas neko darīt vai arī viņiem ir vieglāki ienākumu gūšanas veidi, piemēram, iztikt no nelegālas darbošanās, citos gadījumos no mātes pensijas. Dienestā atzīst, ka šādās situācijās mātes ir savā ziņā ķīlnieki, jo pieaugušajam dēlam ir atkarības, arī Nodarbinātības valsts aģentūras uzskaitē kā bezdarbnieks viņš nevēlas stāties, kā rezultātā māte nav tiesīga tikt atzīta par trūcīgu vai maznodrošinātu, jo viņi ir viena mājsaimniecība. Sociālajiem darbiniekiem šādās situācijās ir grūti rast risinājumu, jo mātes tomēr cenšas aizstāvēt savus bērnus. Kad mātes nomirst, nereti šie no mātes atkarīgie bērni parādu dēļ tiek izlikti no dzīvokļiem un kļūst par bezpajumtniekiem.
Kuras iedzīvotāju grupas visvairāk pakļautas nabadzības riskam? Pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras sniegtās informācijas 2024. gadā Jēkabpils novadā apmēram tikai 30% pensijas vecuma personu pensija bija lielāka par 500 eiro. Vēl mazāki ienākumi ir personām ar invaliditāti. Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 4. panta pirmo daļu un 5. panta pirmo daļu iedzīvotājiem sociālos pakalpojumus sniedz, pamatojoties tikai uz sociālā darbinieka veiktu personas individuālo vajadzību un resursu novērtējumu, un sociālo palīdzību sniedz, pamatojoties uz viņa materiālo resursu — ienākumu un īpašuma — izvērtējumu, individuāli paredzot katra klienta līdzdarbību (izņemot krīzes situāciju). Tādēļ to iedzīvotāju vajadzības, kuri vēršas sociālajā dienestā pēc palīdzības, tiek rūpīgi izvērtētas, un tās ir ļoti atšķirīgas. Nevar pateikt, ka viena vecāka ģimene ir vairāk pakļauta nabadzības riskam nekā pilna ģimene ar diviem bērniem, kurā vienam no vecākiem vai pat abiem ir dažādas atkarību problēmas. Vai, piemēram, pensijas vecuma persona, kura dzīvo ar laulāto vai kopā ar saviem bērniem, ir tikpat pakļauta nabadzības riskam, cik atsevišķi dzīvojoša vai pilnīgi vientuļa pensijas vecuma persona. Ir grūti viennozīmīgi pateikt, kuras iedzīvotāju grupas ir visvairāk pakļautas nabadzības riskam.
Tomēr dienestā norāda, ka, veicot 2024. gada datu analīzi, konstatēts, ka vislielākais īpatsvars starp trūcīgām personām tomēr ir pensijas vecuma cilvēki, bērni, nestrādājošie un personas ar invaliditāti. Savukārt no maznodrošinātajiem ļoti liels īpatsvars ir pensijas vecuma personas starp GMI pabalsta saņēmējiem — nestrādājošas personas, bet mājokļa pabalsta saņēmējiem — pensijas vecuma cilvēki, bērni un personas ar invaliditāti.
Zupas virtuvē daudz pastāvīgo klientu
Gulbenes novada laikraksts “Dzirkstele” ielūkojies zupas virtuves darbā. Te valda laipnība, beznosacījumu labdarība. Ja kāds vēlas arī otro ēdienu, tad gan tomēr lielākoties ir jāmaksā. “Es jau nevaru citādi. Nesanāk savilkt galus,” skaidro zupas virtuves saimniece Ilga Vanuška. Viņa piebilst, ka no naudas ziedojumiem, ko saņem no otrā ēdiena pasūtītājiem, pērk produktus un vāra zupu, kuru izdala bez maksas.
Ilgas kundze atzīst, ka bez sabiedrības atbalsta nevarētu tik daudzus gadus katru darbdienu nodrošināt bezmaksas zupu visiem, kuriem tas ir dzīvības ēdiens. Labi cilvēki ziedojot pārtikas produktus, malku. Ne tikai gulbenieši vai beļavieši, arī cilvēki no kaimiņu novadiem. Reizēm esot tā, ka itin nemaz nav naudas, trūkst produktu, taču zupa tik un tā top. Viņai palīdz audžudēls Roberts, kurš atved pārtikas produktus, daudziem vecajiem, sirgstošajiem, nespējīgajiem klāt uz mājām pieved zupu — trūcīgajiem par brīvu, maksātspējīgajiem par ziedojumiem. “Roberts teic — asaras birst, redzot nabadzību, kāda ir Gulbenē,” stāsta Ilga. Kas viņu pamudinājis nodoties labdarībai? “Uzaugu septiņu bērnu ģimenē. Tas man vienmēr bijis tā — atdošu kumosu otram, pat ja pašai pāri nekas nepaliks. Zinu, ko nozīmē ciest badu,” viņa saka.
Zupas virtuvē Ilgai ir daudz pastāvīgo klientu. Pa kādam jaunam klientam pienāk klāt. “Nesen sāka pēc zupas nākt vīrietis, kuram ir invaliditāte un kurš teica: “Ja man nepateiktu, ka te var dabūt zupu, nezinātu, kā izdzīvot.” Viena jauna māmiņa nupat sākusi nākt, ņem zupu, lai bērnus pabarotu. “Parasti pie manis nāk tās sievietes, kuras vienas audzina bērnus,” saka Ilga.
“Dzirksteles” žurnāliste, viesojoties Ilgas zupas virtuvē, satiek vairākus cilvēkus, kuri atnākuši pēc zupas. Kāds vīrietis nupat alkohola problēmu dēļ pazaudējis darbu. Ilga nevienu nekritizē, vienkārši palīdz.
Vienotas formulas nav
Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldes vadītāja Ilze Posta uzskata, ka sociālā darba galvenais uzdevums ir nevis vienkārši apmierināt personas materiālās prasības, bet gan sniegt atbalstu, lai cilvēks pats mainītu savu dzīvi. Pārvalde var palīdzēt ar vairāk nekā 20 dažādiem sociālās palīdzības un pakalpojumu veidiem, tostarp mājokļa pabalstu, asistenta pakalpojumu un citiem pabalstu un pakalpojumu veidiem dažādu problēmu risināšanai.
Jautājums par nabadzības pārvarēšanu nav skatāms atrauti no katra indivīda personīgajām spējām pielāgoties dzīvei un prasmēm pārvaldīt savus finanšu līdzekļus. Nav vienotas formulas, kas derētu katram, jo cilvēku materiālā situācija bieži vien ir atkarīga nevis no saņemtās naudas daudzuma, bet gan no dzīvesveida izvēles. Ir cilvēki, kuri ar pavisam niecīgiem līdzekļiem, pat ar 300 eiro mēnesī, spēj gan godprātīgi samaksāt visus komunālo pakalpojumu rēķinus, gan uzturēt mājokli, kamēr citam arī ar tūkstoti eiro mēnesī šķiet nepietiekami. Pašvaldība sociālo palīdzību piešķir tikai tajos gadījumos, kad cilvēks pats vēršas dienestā ar personīgo iesniegumu, nekādi iepriekš sagatavoti potenciālo palīdzības saņēmēju saraksti neeksistē.
No šī gada sākuma valstī ir būtiski pacelti sociālās palīdzības sliekšņi. Šo izmaiņu rezultātā Alūksnes novada sociālajā dienestā vērojams aptuveni 15 % liels klientu pieaugums, jo trūcīgas vai maznodrošinātas personas statuss sniedz atvieglojumus, piemēram, medicīnas pakalpojumu atmaksu līdz 200 eiro gadā un mājokļa pabalstu, kura aprēķināšanai tiek izmantoti speciāli koeficienti. I. Posta vērš uzmanību arī uz to, ka Alūksnes novada pašvaldības situāciju finansiāli apgrūtina lielais senioru īpatsvars un fakts, ka aptuveni pusotrs procents novada iedzīvotāju atrodas pansionātos, kur pašvaldībai bieži jāsedz lielākā daļa izmaksu, ja seniora pensija ir minimāla, aptuveni 230 eiro, un viņam nav piederīgo,” stāsta I. Posta.
Pārvaldes vadītāja atklāj, ka sociālā dienesta darbinieki ikdienā saskaras arī ar nopietniem izaicinājumiem, jo daļa iedzīvotāju, izprotot palīdzības saņemšanas mehānismus, mēģina ar tiem manipulēt vai sniegt apzināti nepatiesu informāciju. Speciālistiem tas nozīmē nepieciešamību katru situāciju pārbaudīt klātienē, dodoties mājas vizītēs.
Pensionāri rēķinās ar saviem ienākumiem
Smiltenes un Valkas novadā netrūkst iedzīvotāju, kuru ikmēneša ienākumi ir vien pāris simti eiro. Sabiedrības un sociālā dienesta atbalsts joprojām ir būtisks, lai palīdzētu visneaizsargātākajiem iedzīvotājiem atrast risinājumus ikdienas izaicinājumiem.
Šobrīd Valkas novadā maznodrošinātas ir 63 personas un trūcīgas 327 personas. “Šis skaitlis gada laikā īpaši nemainās, drusku varbūt palielināsies, bet ne ļoti. Iemesls samazinājumam ir tas, ka iedzīvotāju skaits samazinās, palielinās pensijas, cilvēkiem ir īpašumi vai arī viņi nevēlas iesniegt visas izziņas par ienākumiem utt. Maznodrošināto izziņu pārsvarā gribēja tad, kad bija atbalsta pārtikas pakas. Tagad pārsvarā nāk izvērtēt materiālo situāciju, lai saņemtu mājokļa pabalstu, bet tas nav saistīts ar statusu,” skaidro Valkas novada Sociālā dienesta vadītāja Natālija Dubrovska.
“Tomēr ir arī cilvēki, kuri GMI saņem gadiem ilgi un neko negrib mainīt. Uzskatu, ka pabalsts nevar būt kā mērvienība pietiek vai nepietiek pamatvajadzībām, jo pamatā pamatvajadzības būtu jānodrošina, pašam strādājot. Bieži vien klientam pamatvajadzība ir nopirkt alkoholu, es uzskatu, ka pamatvajadzība ir ēdiens,” norāda Sociālā dienesta vadītāja.
Taujājot, kuri visbiežāk nonāk krīzes situācijās un nabadzības riska grupās, dienestā skaidro, ka gadījumi ir dažādi, un tomēr sliecas domāt, ka sirmgalvji nav šīs riska grupas augšgalā, kā nereti to nākas dzirdēt. “Pensionāri saņem pensiju un rēķinās ar to, kas ir, izņemot tos, kuri saņem sociālā nodrošinājuma pabalstu. Bet tie tomēr ir izņēmumi, kad savā laikā nav nostrādāts atbilstošs stāžs, tad sekas ir tādas, kādas ir. Krīzē visbiežāk nonāk cilvēki ar mentālām vai garīgām problēmām, kuri paši neapzinās un neprot kārtot dažādas lietas, piemēram, mantojuma tiesības, pierakstīties pie ārsta, bankā, slēgt līgumus, kuri ir it kā rīcībspējīgi, bet tajā pašā laikā neprot izmantot savas tiesības. Mēs kā darbinieki neesam viņu likumīgie pārstāvji un bieži nevaram atbalstīt. Darbu, ja grib strādāt, atrast var, ne vienmēr novada teritorijā, bet var. Piemēram, vasarā, mūspuses ukraiņi brauca lasīt zemenes, vietējie rauca degunu. Ir bezdarbnieku kategorija, kurus vienkārši neņem darbā, jo viņi nespēj pildīt nekādus darba pienākumus, un tie ir cilvēki, kuri savu mūžu nodzēruši. Krīzē var nonākt jebkura iedzīvotāju grupa, ja rodas veselības problēmas, jo veselības aprūpe, izņemot ģimenes ārstus un zobārstus, uz vietas novadā ir ļoti minimāla. Lauku teritorijās, sevišķi, kur sabiedriskā transporta praktiski nav, situācija ir sliktāka, — lai nokļūtu darbā, pie ārsta, uz banku vai pēc citiem pakalpojumiem, ir nepieciešama personīgā automašīna,” norāda N. Dubrovska.
Savukārt Smiltenes novada pašvaldības Sociālajā dienestā norāda, ka pēdējo gadu tendences rāda, ka situācija ir bijusi mainīga. Atsevišķos periodos vērojams pieaugums, ko ietekmējuši ekonomiskie faktori, inflācija, energoresursu cenu kāpums un darba tirgus svārstības. Sociāli mazaizsargātās personu grupas visbiežāk ir seniori ar zemiem ienākumiem, pirmspensijas vecuma personas, daudzbērnu ģimenes, personas bez stabila darba, personas ar veselības problēmām vai invaliditāti. Lauku teritorijās risku biežāk ietekmē ierobežotākas nodarbinātības iespējas, transporta pieejamība un pakalpojumu sasniedzamība.
Situācija laukos bieži ir sezonāli mainīga — periodos, kad pieejami sezonas darbi, sociālā palīdzība parasti tiek izmantota mazāk un nepieciešamība pēc tās samazinās. Grūtāk gan pilsētās, gan lauku teritorijās klājas pirmspensijas vecuma cilvēkiem, jo viņu iespējas darba tirgū bieži ir ierobežotas, bet pensijas vecums vēl nav sasniegts,” skaidro Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības nodaļas vadītāja Ilze Mize. ◆
Cik jāsaņem, lai neuzskatītu sevi par nabagu?
Latvijā dati uzrāda ļoti augstu ienākumu nevienlīdzību — 2024. gadā visturīgāko iedzīvotāju ienākumi bija 6,7 reizes lielāki nekā vistrūcīgāko iedzīvotāju ienākumi. Vistrūcīgākajās Latvijas mājsaimniecībās 2024. gadā ienākumi uz vienu mājsaimniecības locekli bija vidēji 317 eiro mēnesī, kamēr visturīgākajās mājsaimniecībās — vidēji 2084 eiro mēnesī. Nevienai no trūcīgākajām mājsaimniecībām ienākumi nebija augstāki par 474 eiro uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, bet turīgāko mājsaimniecību vidū šis rādītājs bija 1327 eiro. Portāla “lasi.lv” lasītāji aptaujāti, cik lieli ienākumi mēnesī “uz rokas” būtu pietiekami, lai sevi neuzskatītu par nabadzīgu? 1% — 500 eiro, 6% — 700 eiro, 22% — 1000 eiro, 31% — 1500 eiro, 38% — vairāk par 1500 eiro, 3% — to nav iespējams pateikt.
Dati: “lasi.lv”
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Staburags”.
