Latvijas darba tirgus jauniešiem piedāvā iespējas, taču realitāte bieži atšķiras no teorētiskā “draudzīgā” tēla. Jaunā paaudze — “Z” un drīzumā arī “Alfa” — ienāk darba pasaulē ar digitālajām prasmēm, ambīcijām un augstu pašapziņu, taču saskaras ar prasību pēc pieredzes, ierobežotu karjeras orientāciju skolās un stereotipiem par profesijām. Vai darba devēji spēj pielāgoties jauniešu vērtībām? Kāda ir īstā plaisa starp darba tirgus vajadzībām un jauniešu interesēm? Šajā rakstā tiek apskatītas tendences, izaicinājumi un stāsti, kas atklāj Latvijas jauniešu realitāti un gaidas pēc taisnīgas, atbalstošas un motivējošas darba vides.

Apšaubāms draudzīgums

Teorētiski Latvijas darba tirgus šobrīd ir atvērtāks nekā jebkad agrāk, tajā skaitā jauniešiem. Kā norāda Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) izglītības un nodarbinātības jomas vadītāja Liene Voroņenko, valstī pašlaik ir aptuveni 800 tūkstoši nodarbināto, tomēr, lai pilnvērtīgi uzturētu sabiedrību — gan seniorus, gan bērnus —, būtu nepieciešami vismaz 900–930 tūkstoši strādājošo.

Taču pastāv plaisa starp vēlamo un realitāti. Uzņēmuma “Figure Baltic Advisory” līderības attīstības eksperte Olga Dzene vērš uzmanību: “Varam teikt, ka mūsu darba tirgus jauniešiem ir salīdzinoši atvērts, taču par tā “draudzīgumu” gan varētu šaubīties. Joprojām liels izaicinājums jaunajiem cilvēkiem ir pirmā darba atrašana savā specialitātē. Kāpēc? Jo darba devēji Latvijā joprojām dod priekšroku jau gatavam darbiniekam. Pat pozīcijās, kas izsludinātas kā iesācēja jeb “junior” līmenis, nereti tiek prasīta divu vai trīs gadu pieredze, ko jaunietis tūlīt pēc mācībām fiziski nevar būt ieguvis.”

Intereses nesakrīt ar vajadzībām

Jauniešu karjeras izvēles arvien vairāk attālinās no nozarēm, kurās nākotnē koncentrēsies investīcijas un darba vietas. Šādi secinājumi izriet no Latvijas Izglītības akseleratora pagājušā gada nogalē veiktās vidējās izglītības posma jauniešu aptaujas. Lielākā interese ir par nozarēm ar ierobežotu izaugsmes potenciālu. Piemēram, radošajās industrijās (māksla, dizains, mūzika) vēlas strādāt aptuveni 19 % jauniešu, lai gan šo nozaru īpatsvars Latvijas iekšzemes kopproduktā (IKP) ir vien ap 2—3 %. Sportā karjeru plāno 14 % jauniešu, kamēr nozares devums IKP ir mazāks par 1 %.

Tikmēr stratēģiski nozīmīgas nozares jauniešu izvēlēs paliek novārtā. Apstrādes rūpniecība, kas veido 13—14 % no IKP, interesē tikai ap 8 % jauniešu, transports un loģistika (IKP ~8—9 %) — 7 %, bet kokrūpniecība un mežsaimniecība, kas ir viens no Latvijas eksporta pīlāriem (IKP ~6—7 %), piesaista vien 3 % jauniešu. Arī enerģētikas sektors, kura nozīme pieaug drošības un zaļās pārejas kontekstā, jauniešu plānos ieņem zemu vietu.

Saskaņā ar Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) datiem pagājušā gada izskaņā bija reģistrēti 7189 bezdarbnieki vecumā no 18 līdz 29 gadiem. Lielākajai daļai no viņiem (54 %) ir tikai vispārējā vidējā vai zemāka izglītība, kas apgrūtina viņu konkurētspēju. Bet realitāte arī ir tāda, ka jaunieši nereti ir spiesti strādāt ārpus apgūtās profesijas, jo darba devēji ne vienmēr ir gatavi piesaistīt darbaudzinātājus un ieguldīt cilvēkos, kam nav pieredzes. “Darba meklētājiem ar pieprasītām prasmēm iespējas ir plašākas, savukārt bez tām nepieciešams papildu atbalsts, ko sniedz NVA,” norāda aģentūrā.

Paaudze, kas izaugusi krīzes laikos

Lai veicinātu sapratni starp paaudzēm, pasaulē tās mēdz klasificēt noteiktās grupās, nosakot tām raksturīgāko īpašību kopumu. Saskaņā ar to, šobrīd darba tirgū ienāk “Z” paaudze – jaunieši, kas dzimuši no 1997. līdz 2010. gadam, viņiem vēlāk sekos “Alfas” paaudze (2011— 2024). Olga Dzene gan uzsver, ka šo paaudžu raksturojumu nevar tieši pārcelt uz jebkuru vidi, jo pamatā visu nosaka konkrētie vēsturiskie apstākļi, kādos bērni auguši. Bet, ņemot vērā interneta ienākšanu un jauniešu uzturēšanos virtuālajā vidē, kur valstu un kontinentu robežas neeksistē, “Z” paaudze varētu būt pirmā, kas savās vērtībās un pasaules uzskatā ir tik līdzīga dažādās pasaules malās.

Kā raksturo Olga Dzene, “Z” paaudze ir izaugusi krīzes laikos, un kā bērni viņi piedzīvojuši finanšu krīzes laiku, kovida pandēmijas mājsēdi un visbeidzot karu, lai arī ne pašu zemē. “Šis fons ir radījis paaudzi, kas, no vienas puses, ir dzimuši ar skārienekrānu rokās un zibenīgi operē ar informāciju, no otras puses, ir emocionāli trausli un pastiprināti uztraucas par savu finansiālo stabilitāti un nākotni. LDDK pārstāve Liene Voroņenko atzīmē vecāku pieeju bērnu audzināšanā: “Esam rūpīgi lolojuši jauno paaudzi, nodrošinot jauniešiem kontrolētus, labvēlīgus apstākļus, bet brīdī, kad “stāds” jāpārstāda reālajā darba tirgus laukā, tam var pietrūkt rūdījuma pret vējiem.”

Oga Dzene: “Kad es augu, savus vecākus gandrīz vispār neredzēju, pati ar visu tiku galā. Un, protams, es negribēju, lai mans bērns piedzīvo to pašu, tāpēc viņam veltīju vairāk uzmanības. Es to nesauktu par pāraprūpi, tomēr tas var palēnināt jaunieša ceļu uz patstāvību.” To apliecina arī tendences — mūsdienu jaunieši kopā ar vecākiem dzīvo vidēji līdz 28 gadu vecumam, neizjūtot spiedienu sākt patstāvīgu dzīvi, kas nestimulē agrīnu atbildības uzņemšanos arī darba tirgū. No otras puses, uzņēmumu vadītāji nereti par jaunajiem teic, ka viņiem nav laika auklēties, bet šāda retorika liecina, ka jaunie darbinieki tiek uztverti kā bērni. Tā nav taisnīga attieksme pret pieaugušiem cilvēkiem,” piebilst Olga Dzene.

Neupurēsies darba dēļ

Jaunā paaudze ir salīdzinoši jūtīgāka pret izdegšanas riskiem un neveiksmēm. Viņi sagaida, ka darba devējs rūpēsies arī par darbinieku mentālo veselību un labbūtību. Vecāko paaudzi mulsina jauniešu attieksme pret hierarhiju. O. Dzene to sauc par “horizontālu”. Tas nozīmē, ka nav nekādas starpības, cik augstā līmenī esat organizācijas hierarhijā, visi esam vienlīdzīgi. Kā piebilst Liene Voroņenko, jaunietis savu vadītāju ciena nevis par amatu, bet par profesionalitāti un spēju ieklausīties. “Ja vide neatbilst viņa vērtībām, viņš balso “ar kājām”, meklējot citu darbu,” norāda LDDK pārstāve.

Vecākām paaudzēm abas ekspertes iesaka mācīties no jauniešiem, piemēram, spēju novilkt robežu starp darbu un privāto dzīvi. “Piemēram, “Z” paaudze neupurēs savus hobijus vai mentālo veselību darba dēļ. Un šī attieksme var kļūt par stimulu visai sabiedrībai pāriet uz ilgtspējīgāku nodarbinātības modeli,” piebilst L. Voroņenko.

Komentējot atalgojuma jautājumu, L. Voroņenko atzīmē: “Jaunieši šobrīd vēlas ļoti konkurētspējīgu algu. Problēma ir tā, ka ne vienmēr jaunieši objektīvi spēj novērtēt savu prasmju kopumu, par ko uzņēmējs viņiem var samaksāt. Nekad jau nebūs tā, ka uzņēmējs varēs maksāt par to, ko darbinieks nenopelna.”

“Kopumā raugoties, “Z” paaudze ir ļoti labs stimuls organizācijām beidzot paskatīties uz sevi no malas, nevis dzīvot ar domu — “labi, kā ir”, bet uzdotu sev jautājumu, kas mums ir jāmaina, lai mēs būtu atbilstoši mūsdienu prasībām,” rezumē līderības attīstītības eksperte O. Dzene. “Patiesībā jaunieši nesagaida neko lieku kā tikai darba jēgu, taisnīgu un ētisku attieksmi, skaidrību par uzdevumiem un izaugsmes iespējas.”

Kad pazaudējam jaunieti

Lai mazinātu bezdarba risku, NVA jauniešus mudina gan apgūt darba tirgū pieprasītas profesionālās zināšanas un prasmes, gan arī skaidri apzināties profesionālās karjeras virzienu. Vienlaikus eksperti kā sistēmisku problēmu izglītības dārziņā uzsver profesionālās orientācijas trūkumu skolās.

Jau minētā jauniešu karjeras aptauja, kurā piedalījās gandrīz 5000 vidējās izglītības posma jauniešu, atklāj, ka tikai aptuveni 40 % no viņiem jūtas pārliecināti par savu spēju pieņemt lēmumus par nākotnes karjeru. Tas ir zem starptautiskās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ieteiktā līmeņa (55 līdz 65 %). “Jaunieši domā par nākotni, bet viņu rīcībā bieži nav pietiekamas informācijas, lai pieņemtu pamatotus lēmumus. Karjeras izvēle arvien vairāk balstās interesēs, nevis izpratnē par to, kur veidosies darba vietas un kādas prasmes būs pieprasītas,” vērtē Latvijas Izglītības akseleratora vadītāja Zane Čulkstēna. “Karjeras izglītībai jāpalīdz jauniešiem saprast, ka stabila un jēgpilna karjera iespējama arī nozarēs, kuras šobrīd šķiet mazāk redzamas, bet kurās būs liels pieprasījums pēc izglītotiem darbiniekiem. Tas ir jautājums par Latvijas spēju ilgtermiņā saglabāt konkurētspēju un attīstīt augstas pievienotās vērtības ekonomiku,” piebilst “Swedbank Latvija” vadītājs Lauris Mencis.

LDDK eksperte L. Voroņenko iezīmē, ka jauniešus “zaudējam” jau 15 gadu vecumposmā, kad liela daļa no viņiem aizvien vēl nezina, ar ko vēlas nodarboties: “Tas noved pie destruktīvas mētāšanās. It kā aiziet pamācīties, pēc diviem mēnešiem saprot, ka vairs negrib mācīties. Tad mēģina kaut kur pastrādāt…”

Stereotipi par ražošanu

Karjeras speciālisti uzsver, ka Ēnu diena reizi gadā jauniešu sagatavošanai profesijas izvēlē ir krietni par maz. “Atšķirībā no Skandināvijas valstīm, kur karjeras izpratne mērķtiecīgi tiek veidota jau no bērnudārza vecuma, Latvijā šis process ir fragmentārs. Ekskursija uz diviem uzņēmumiem septītajā klasē nav pietiekams signāls, lai bērns pieņemtu racionālu lēmumu par savu nākotni. Vecāki bieži vien vadās no savas vēsturiskās pieredzes, kas vairs neatbilst mūsdienu tautsaimniecības attīstībai, un nezināšanas dēļ nespēj sniegt konstruktīvu padomu,” vērtē L. Voroņenko.

Aptaujas dati rāda, ka individuālu karjeras konsultāciju saņēmusi vien nepilna ceturtā daļa (24 %) jauniešu. Galvenie lēmumu ietekmētāji joprojām ir vecāki vai ģimenes locekļi (57 %) un draugi (32 %), nevis profesionāļi vai darba tirgus dati. Tas rada situāciju, kurā jaunieši izvēlas profesijas, balstoties uz mītiem vai sociālo tīklu radītu tēlu, nevis reālu pieprasījumu. L. Voroņenko min, piemēram, iesīkstējušus stereotipus par ražošanu kā “netīru” un fiziski smagu darbu: “Lai gan patiesībā, piemēram, traktora vadība var nozīmēt ne to, ka tu uz lauka mēģini kaut ko izvilkt no dubļiem, bet tu vadi modernas miljonu vērtas iekārtas. Līdzīgi ir ar atkritumu apsaimniekošanu vai ūdenssaimniecību — šīs jomas jauniešiem šķiet nepievilcīgas, lai gan mūsdienās tās prasa kontrolēt sarežģītas, augsti tehnoloģiskas iekārtas.”

Tehnikumu pabeidz puse audzēkņu

Vērtējot profesionālās izglītības līmeni, L. Voroņenko atzīmē, lai arī tehnikumos ik gadu iestājas 10 līdz 12 tūkstoši audzēkņu, mācības pabeidz tikai puse, 5 līdz 6 tūkstoši. “Faktiski esam “izkūpinājuši” šo finansējumu,” atzīst eksperte, norādot, ka katra jaunieša izglītošanā gadā tiek ieguldīti trīs līdz četri tūkstoši eiro. “Rezultātā tirgū nonāk liels skaits jauniešu tikai ar pamatizglītību vai vispārējo vidējo izglītību bez specifiskām prasmēm, kas nozīmē, ka viņu apmācība gulstas uz pašiem uzņēmumiem.”

“Veiksmīgas karjeras izveides iespējas ietekmē ne tikai iegūtā izglītība un pieredze, bet arī darbā noderīgas papildu prasmes, tostarp arī socializēšanās un komunikācijas iemaņas. Lai arī patlaban sociālo mediju lietotāji virtuālajā vidē regulāri socializējas un komunicē ar saviem draugiem un paziņām, realitātē kontakta nodibināšana nereti atšķiras no virtuālās pasaules un sagādā grūtības. Prasme kontaktēties, pārvarēt psiholoģisko barjeru, parādīt sevi no labākās puses un pārliecināt par savām profesionālām spējām ir jāmācās,” piebilst NVA speciālisti. Arī LDDK eksperte Voroņenko secina, ka darba devēji arvien biežāk saskaras ar to, ka jauniešiem trūkst tādu prasmju kā spēja sadarboties un strādāt komandā, kā arī problēmu risināšanas iemaņu un noturīguma. Viņas vērtējumā, mācību saturs ir tik pieblīvēts ar dažādām detaļām, ka šīm fundamentālajām prasmēm skolā fiziski neatliek laika.

Vajag mehāniķus, nevis maģistrus

Laikrakstā “Ziemeļlatvija” aplūkotā situācija Smiltenes un Valkas novados iezīmē interesantu pretstatu —, kamēr automehāniķus un pavārus darba devēji gaida atplestām rokām, jauniešiem ar augstāko izglītību atrast darbu reģionā var būt grūtāk. Piemēram, grundzāliete Elza Ķestere ar maģistra grādu projektu vadībā šobrīd ir bezdarbniece un darba meklējumos. Viņa secina, ka Smiltenes novadā un tuvākajos novados dominē pieprasījums pēc mazāk kvalificēta darba veicējiem, un ir vakances, kur pietiekot ar vidējo izglītību. “Mans mērķis vienmēr bijis dzīvot un strādāt reģionā, jo esmu no tiem jauniešiem, kuri Rīgā sevi neredz un kuri grib dzīvot laukos, bet tad rodas problēmas ar darba iespējām,” spriež jauniete.

Uzņēmējs Kristaps Raipalis, kurš pats 26 gados Apē nodibināja autoservisu “KRK Works”, labprāt darbā pieņem jaunos. “Uzskatu, ka jauniešus ir vieglāk apmācīt darīt lietas pareizi nekā rūdītu mehāniķi ar lielu pieredzi no senākiem laikiem. Automehāniķa profesijā ir jāmācās visu laiku, jo nozare attīstās. Jaunajās automašīnās ir daudz elektronikas. Arvien vairāk cilvēku brauc ar elektroauto. Līdz ar to automehāniķa darbs nav amats, ko iemācās un var tajā strādāt visu laiku, neuzlabojot savas zināšanas. Man kā darba devējam ar jauniem cilvēkiem ir vieglāk, jo viņi mācās un seko piemēram.”

Arī AS “Smiltenes piens” vadītāja Ilze Bogdanova uzsver uzņēmuma gatavību apmācīt jaunos darbiniekus. Uzņēmuma praksē ir gan labi piemēri, gan tādi, kas atklāj jauniešu fiziskās izturības un pacietības trūkumu. “Mums ir jāpieņem, ka jaunā paaudze domā citādi un viņiem ir citas prioritātes. Kompromiss jāatrod abpusēji,” viņa rezumē.

Ne tikai darbs ir svarīgākais

Gulbenes novada laikraksts “Dzirkstele” publikācijā atzīmē tendenci, ka jaunieši vairs nav gatavi gadu desmitiem strādāt vienā vietā par minimālo algu. NVA Balvu filiāles nodarbinātības aģente Olga Voiciša apraksta, ka jaunieši Gulbenē meklē finansiāli stabilu darbu ar elastīgu grafiku vai attālinātā darba iespējām. “Jaunieši samērā viegli pārtrauc darba tiesiskās attiecības, ja rodas grūtības, kā, piemēram, problēmas ar atalgojumu vai attieksmi no darba devēja vai kolēģiem,” viņa piebilst. Interesants ir fakts, ka saskaņā ar “Eurostat” pētījumu Latvija Eiropas mērogā atrodas saraksta beigu daļā pusslodzes darba piedāvājumu ziņā, kas, iespējams, ir viens no šķēršļiem aktīvākai jauno cilvēku nodarbinātībai.

Mežizstrādes uzņēmuma “Grantiņi-1” (230 nodarbināto) saimnieks Aldis Stūriška secina, ka jauno vīriešu vidū vairs nav tādu “dullo” darbarūķu kā agrāk. Strādnieki vēlas saglabāt līdzsvaru starp darbu un atpūtu: “Man kā darba devējam tas ir grūtāk, bet es vērtēju pozitīvi to, ka cilvēki, tā teikt, kļūst par cilvēkiem. Mums, izejot no padomijas, bija tāds priekšstats, ka jāstrādā dienu un nakti un ka tikai darbs ir cilvēkam dzīvē svarīgākais. Tagad cilvēki ir iemācījušies atpūsties, nepazaudēt ģimeni garo darba stundu dēļ utt. Man liekas, ka tas ir pareizi.”

Gulbenes novada jauniešu centra “Bāze” vadītāja Valērija Stībele, runājot par jauniešu karjeras izvēlēm, norāda uz influenceru ietekmi, kas jauniešiem radījuši ilūziju par vieglu naudu, demotivējot mācībām un sevis attīstīšanai. Gulbenes novada pašvaldības pārstāve Sanita Mickeviča novērojusi, ka jaunos cilvēkus līdz 30 gadiem maz interesē darbs valsts pārvaldē, jo tas ir strikti reglamentēts: “Nav pietiekami elastīgs darba laiks. Tāpat arī tie labumi, ko darbinieks var iegūt pie darba samaksas, nav pietiekami motivējoši jauniešiem, salīdzinot ar to, ko var piedāvāt privātais sektors.”

Kā veiksmes stāsta varoni laikraksts izceļ Evu Undīni Narņicku (23 gadi). Jauniete izvēlējusies attīstīt savu uzņēmējdarbību, izveidojot matu rekonstrukcijas salonu Gulbenē. “Pati sev esmu viss — priekšniece, grāmatvede, mārketinga speciāliste utt., bet tik un tā esmu priecīga. Risks, protams, ir tajā, ka šāds darbs ir atkarīgs no klientūras, un nevar teikt, ka iesākumā ienākumi ir stabili,” vērtē Narņicka. ◆

Jaunieši nav tikai fantazētāji

Nikolai Skujai ir 21 gads, viņa ir Rīgas biznesa skolas 3. kursa studente un SIA “Lēta pārtika” līdzdibinātāja, valdes locekle. “Mūsu paaudzi bieži sauc par fantazētājiem, pārlieku ambicioziem vai nereālistiskiem. Noteikti ir arī tādi gadījumi, bet man tomēr gribētos domāt, ka mūsu prasības bieži ir pamatotas. Pastāv liela netaisnība atalgojuma ziņā, piemēram, pietiekami bieži var sastapties ar situāciju, kad 20 gadu vecs jaunietis var pārvaldīt sociālo mediju tirgu daudz efektīvāk nekā vecāka gada gājuma cilvēks, bet viņam maksā minimumu tikai tāpēc, ka viņš ir students. Praktiskajam darba rezultātam un radītajam pienesumam vajadzētu noteikt algu, nevis tikai cilvēka statusam vai vecumam. Mums vajadzīgs darbs, kurā netiekam ekspluatēti kā lēts darbaspēks, bet gan novērtēti kā talants, kas var celt Latvijas produktivitāti un konkurētspēju. Jaunieši nav tikai fantazētāji; mēs esam praktiski darītāji, kuriem nepieciešama atbilstoša infrastruktūra un uzticēšanās.

Latvijā ir jālauž tendence, kur jaunie talanti tiek izstumti uz ārzemēm tikai tāpēc, ka šeit viņiem piedāvā nesamērīgi zemas algas. Mēs esam ļoti mobila paaudze, nebaidāmies mainīt darba vietas, ja darbam neredzam jēgu. Mēs esam uz pārmaiņām virzīta paaudze. Piemēram, nebaidāmies runāt par mentālo veselību vai savām tiesībām. Mans personīgais dzinulis ir apziņa, ka katrs pats mēs darām pasauli labāku; ja neizdarīšu es pati, neizdarīs neviens. Manuprāt, Latvijas darba tirgus jauniešiem nav ne pārāk atvērts, ne draudzīgs. Bieži vien no mums prasa lielu pieredzi, nedodot iespēju šādu pieredzi iegūt. Arī attieksme daudzos gadījumos nav īsti normāla, piemēram, aptuveni 70 % no nosūtītajiem CV ir bez jebkādas atbildes, un darba devēji pat neatsūta pieklājīgu atteikumu.

Konkurētspējīgs atalgojums ir svarīgs, bet nav vienīgais faktors. Pirmajā vietā mēs liekam cilvēcīgu attieksmi. Ja uzņēmums vēlas mūs piesaistīt un noturēt, tam ir jāparāda, ka tas rūpējas par iekšējo vidi un darbiniekiem. Svarīgi ir pat tādi it kā sīkumi kā svaigi augļi virtuvē, patīkama savstarpējā komunikācija vai interesants sapulču formāts. Tāpat ļoti liela nozīme ir tam, lai uzņēmums ir sociāli atbildīgs — iesaistās labdarībā vai sociālās iniciatīvās, kā arī rūpējas par vidi un planētas ilgtspēju. Uzņēmumiem nopietni jāstrādā pie sava tēla, lai jaunieši vēlētos tajā strādāt. Esmu novērojusi, ka uzņēmumos nereti grēko ar iekšējo kultūru — nerūpējas par saviem esošajiem darbiniekiem, kā rezultātā viņi izdeg, ikdienā ir nelaimīgi un sāk ar savu attieksmi kā puvuši āboli tālāk inficēt jauno darbinieku, kurš tādēļ drīz vien meklēs jaunu darba vidi.”

Uzziņa

Cik vecs ir jaunietis?

◆ Jaunatnes likums nosaka, ka jaunietis ir vecumā no 13 līdz 25 gadiem, taču jauniešu organizācijas arvien vairāk veic darbu ar jauniešiem, kuri ir vecāki par 25 gadiem.

◆ Jaunatnes politikas valsts programma 2021.—2027. gadam paredz atbalstu jauniešiem līdz 30 gadu vecumam, atzīstot nepieciešamību pēc ilgstošāka atbalsta perioda.

◆ 13 valstīs no 36 (ES un OECD dalībvalstis) noteikts augšējais vecuma slieksnis jaunietim 30 gadi vai augstāks.

◆ OECD un Pasaules Bankas dati liecina, ka jaunieši arvien ilgāk paliek izglītības sistēmā un bieži uzsāk patstāvīgu dzīvi tikai pēc 25 gadu vecuma.

◆ 2025. gada sākumā Latvijā dzīvoja 208 240 jauniešu vecumā 18—29 gadi, tas ir 2,2 reizes mazāk nekā 1991. gadā, kad Latvijā bija 466 859 jauniešu.

Avots: CSP

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.