Sabiedriskais transports jau ilgu laiku ir kā “karsts kartupelis” gan lēmumu pieņēmējiem, gan to izpildītājiem. Nekādi neizdodas sakārtot šo jomu, no kā cieš sabiedrība un tieši cilvēki reģionos.
Turpinoties cīņām par finansējumu, pasažieru pārvadātāji prasa satiksmes ministra Ata Švinkas nomaiņu. Vai jauna ministra iecelšana kā uz burvju mājienu atrisinās samilzušās problēmas pasažieru pārvadājumos reģionālās nozīmes maršrutu tīklā — maz ticams. Lai gan reiz gribētos pieredzēt laiku, kad šo jomu pārraudzītu cilvēks, kurš to pazīst un spēj vadīt attīstības virzienā vai vismaz sakārtot tā, lai cilvēkiem būtu ērti.
Situācija patiešām nav vienkārša. Ja tur, kur pasažieru pietiek, viss ir daudz maz kartībā, tad novados braucēju trūkst, un to “deķi” rausta pamatīgi, lai vismaz piesegtu problemātiskākās vietas. Izmēģināti dažādi scenāriji — samazināts reisu skaits, kursē mazāki autobusi, mēģināts ieviests transportu pēc pieprasījuma, bet nekas nav īsti efektīvs vai pietrūcis uzņēmības iesākto turpināt. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem pielāgoties, daudzi atmetuši ar roku un atkal pārsēdušies automašīnās. Tādu lēmumu cilvēki arī nereti pieņem, paaugstinoties biļešu cenām, kas šoreiz nav ļoti būtisks, bet tomēr ir.
Raugoties uz to visu, grūti izprast konceptu, kādu sabiedriskā transporta sistēmu valstī vēlas veidot — pasažierus vairāk novirzīt uz vilcieniem vai tomēr vest ar autobusiem, jo tā ir ērtāk un lētāk? Manuprāt, šāda izvērtējuma transporta nozarē nav joprojām, tāpēc rodas sajūta, ka darbi notiek haotiski. Vienā vietā kaut ko ceļ, citā jauc nost vai atstāj novārtā.
Ja paskatās pagātnē, Latvijā bija diezgan labi attīstīta dzelzceļa infrastruktūra. Bet tagad ar vilcienu nevar aizbraukt no Jelgavas uz Krustpili, no Rīgas uz Ērgļiem, kur pat sliežu vairs nav. Kāpēc? Vai tiešām tas nebūtu gan ērti, gan izdevīgi visiem? Ar lielām mokām atjaunoja vilcienu satiksmi uz Liepāju, bet uz Ventspili nav joprojām. Tā neesot “Pasažieru vilciena” prioritāte! Tas vispār šķiet absurds. Vai pārvadājumi ar autobusiem uz šo pilsētu no Rīgas ir izdevīgāki? Izrādās, ka pagājušajā gadsimtā no Rīgas uz Daugavpili ik dienu varēja aizlidot ar lidmašīnu, un šāda iespēja vēl salīdzinoši nesen bija Liepājai. Cilvēki to ļoti atzinīgi novērtēja, bet šis prieks bija īss. Iekšzemes avioreisu mums vairs nav.
Tā ka ir tik daudz risinājumu, kas būtu aktuāli arī šodien, lai sabiedriskā transporta sistēma Latvijā darbotos kā Šveices pulkstenis. Tikmēr teju vienīgais risinājums ir “griezt”. Nav transporta, nav izmaksu un problēmu, bet kur paliek cilvēks?
