Aizvadītās nedēļas izskaņā kāda sieviete sociālo tīklu platformā “Facebook” publicēja ierakstu, kurā vērsa uzmanību uz divu puišeļu “izklaidēm” Aizkrauklē. Zēni esot uzvedušies bezatbildīgi — , tuvojoties automašīnai, skrējuši pāri ceļam. “Dīvāna eksperti” steidza spriest, ka tā mūsdienās esot ierasta peļņas prakse, citi minēja, ka tas esot kāds jauns “trends”. Starp it kā viedajiem padomiem izskanēja arī priekšlikums saukt policiju.
Par laimi, bija arī tādi, kas norādīja — tā vietā, lai rakstītu sašutuma pilnu ziņu “Facebook”, vajadzēja rīkoties uz vietas un puišiem aizrādīt, ka šāda rīcība ir bīstama. Izvērtās diskusija par to, ka mūsdienu jaunajai paaudzei svešas tantes neko nedrīkst iebilst, jo pretī šādā gadījumā var nākties dzirdēt “trīsstāvīgus” vārdus.
Identiska situācija bija vērojama vasarā, kad kāda māmiņa publicēja video no volejbola laukuma. Tajā redzams, kā bērni šūpojas tīklā. Interneta vietnē šie rezgaļi tika “nolinčoti”, taču klātienē pieiet un aizrādīt neviens neuzdrošinājās. Iemesli tie paši.
Pāris reižu man pašai gadījies būt tai “drausmīgajai tantei”, kas bāž savu degunu tur, kur, šķiet, nevajag. Esmu jauniešiem aizrādījusi, kad rotaļu laukumā tiek lauzts inventārs, un arī situācijā, kad bērni atradās uz trausla ledus. Pirmajā gadījumā dzirdēju savā virzienā krievu lamuvārdus un norādījumus, kur man doties. Neraugoties uz to, aizrādījums nostrādāja. Otrajā situācijā bērni sakautrējās un pameta ledu.
Lai arī negribas bojāt sev omu, ir reizes, kad jāklausa sirdsapziņai. Vieglāk ir paiet garām un ignorēt notiekošo, jo tas taču mani neskar. Tomēr pēc tam nereti piemeklē nelāga sajūta — pārmetums sev pašai, ka neko nedarīju.
Pirms teju desmit gadiem visa Latvija līdzpārdzīvoja puisēnam vārdā Ivans, kurš apmaldījās un gāja bojā mežā. Desmit dienas zēnu meklēja vairāk nekā 4000 cilvēku. Šis notikums atgādināja, ka svešu bērnu nav, taču, laikam ejot, atmiņas izgaist. Vai tiešām jāpiedzīvo kārtējā traģēdija, lai no pasīviem novērotājiem kļūtu par atbildīgākiem līdzcilvēkiem? Redzēt bīstamu vai neatļautu situāciju un tikai noskatīties — tas nozīmē būt gandrīz kā līdzvainīgam iznākumā.
Līdzcilvēcība sākas nevis ar komentāru, bet ar rīcību īstajā brīdī. Bailes aizrādīt nedrīkst kļūt par attaisnojumu vienaldzībai, jo sekas bieži ir smagākas par neērtu sarunu. Sabiedrība kļūst drošāka tad, kad katrs no mums uzdrīkstas uzņemties atbildību arī par tiem, kuri nav “mūsējie”.
