Ne viss ir zelts, kas spīd. Paskatieties uz viņa zobiem, acīm. Tas smaids žilbina. Ja būtu meitene, gan jau izkustu no tāda skatiena. Bagāts, tātad gudrs un veiksmīgs. Šogad paliks 43 gadi. Emocionāli nobriedis, zina, ko runā, atbild par saviem vārdiem. Viņam platformā “Spotify” ir podkāst, kurā intervē sabiedrībā zināmus, jaudīgus cilvēkus, tajā skaitā politiķus. Par ko es to saku? Kāds Latvijā labi zināms uzņēmējs Armands. Viņa vietā varētu būt jebkurš cits, kas atbilst šim aprakstam. Cilvēks no sabiedrības, kurš ar mērķtiecīgām darbībām ilgtermiņā pievērsis sev uzmanību. Ar vienu mērķi — būt atpazīstamam un kļūt par Saeimas deputātu. Priekšvēlēšanu laiks patiešām ir sācies sasodīti agri. Vēlēšanas notiks šogad, 3. oktobrī. Kur te viltus zelts? Lai to konstatētu, jānoņem rozā brilles, jāpaklausās, ko viņš runā, domā, spriež. Atdūros kā pret sasmakušu sporta kedu. Fūū. Intervija Latvijas Radio atklāja Armanda patieso seju. Izteikumi bez jebkādiem argumentiem, idejas paķertas no zila gaisa, nespēja analizēt reālo situāciju. Kad pazūd montāža, filtri un iepriekš sagatavotie jautājumi, paliek tikai kails populisms. Latvijas Radio tiešraide bija kā negaidīta salna, kas nokoda šo rūpīgi audzēto eksotisko ziedu — pēkšņi izrādījās, ka zem spožā lakas slāņa nav ne stratēģiska redzējuma, ne elementāras izpratnes par valsts pārvaldes mehānismiem. Ir tikai tukšas frāzes. Tomēr cilvēkiem viņš patīk, gatavi par viņu balsot. Tiesa, Armands pats vēl nezina, kādā partijā ielēkt. Galu galā stāsts nav tikai par šo cilvēku. Tādi vēl nāks, pūtīs mums acīs miglu. Tas ir kā polittehnoloģiju inkubators, kurā tiek ražoti šādi “glancēti glābēji”. Viņu vienīgais reālais resurss ir mūsu kolektīvā amnēzija un alkas pēc vienkāršām atbildēm uz sarežģītiem jautājumiem. Ja mēs ļaujam sevi apžilbināt ar baltiem zobiem un dārgiem aksesuāriem, mēs parakstāmies uz četriem gadiem diletantisma, ko vēlāk atkal nāksies apmaksāt mums pašiem — gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Politiskais vakuums ir viena no skaudrākajām mūsu laika diagnozēm. “Nav par ko balsot.” Kad vairs nav, kam ticēt, iestājas bīstams apātisks sastingums, kas paver durvis tieši tiem pašiem populisma meistariem, no kuriem mēs tik ļoti vēlamies izvairīties. Šī sajūta, ka esi iedzīts stūrī starp glancētiem šarlatāniem un nogurušiem “sistēmas” politiķiem, ir patiesi graujoša.
