Jo vecāks kļūstu, jo labāk saprotu, ko nozīmē teiciens: ne dāvanās laime, bet kopābūšanā. Lietas rada īslaicīgu, gaistošu prieku. Sirsnīgas sarunas atmiņā nereti paliek uz mūžu. Kāpēc mēs joprojo labāk saprotu, ko nozīmē teiciens: ne dāvanās laime, bet kopā būšanā. Lietas rada īslaicīgu, gaistošu prieku. Sirsnīgas sarunas atmiņā nereti paliek uz mūžu. Kāpēc mēs joprojām tik izmisīgi cenšamies “nopirkt” mīlestību vai piedošanu ar iesaiņotām lietām, ja sirds alkst pēc nedalītas uzmanības? Tāpēc, ka tā ir pieņemts. Uzmanības apliecinājums, dāvanas pasniegšanas rituāls pie mums atnācis no Bībeles. Ja senie austrumu gudrie nesa zeltu, mirres un vīraku kā sakrālu atzīšanas zīmi, tad mēs šodien dāvanu nereti esam pārvērtuši par savdabīgu atpirkšanās kvīti. Dažkārt pērkam lietas, lai aizpildītu to kluso, bet smago tukšumu, ko rada mūsu hroniskā aizņemtība un nespēja veltīt laiku tam, kas ir patiesi būtisks. Vai nav paradoksāli, ka dāvināšanas rituāls, kas savā būtībā ir nesavtības manifestācija, ir kļuvis par sociālu pienākumu, kas mūs dzen stresā un nogurumā? Mēs meklējam “ideālo dāvanu” veikalu plauktos, aizmirstot, ka vislielākā dāvana — mūsu apzinātā klātbūtne — nav nopērkama ne par kādu naudu. Tā ir bezmaksas, tomēr mūsdienu pasaulē tā kļuvusi par visdārgāko un retāko valūtu. Digitālais laikmets plaisu, tukšumu starp cilvēkiem izveidojis vēl lielāku. Šķiet, tas bija nesen, kad svētkos viens otram sūtījām veikalā pirktu vai paša darinātu atklātnīti. Domājām, ko tajā ierakstīt, ko vēlēt. Atzīšos, šis laikam ir otrais gads, kā vairs nesūtu kartīti māsai uz Ameriku. Un arī viņa man nesūta. Svētkos mēs sazvanāmies. Lai arī šādas sarunas notiek ne tikai svētkos, ziemas saulgriežos tās ir īpašākas. Un tomēr, man pietrūkst tā mazā brīnuma, kad pasta kastītē ieraugu lielo aploksni. Steidzos mājās, atplēšu to, lasu ar māsas roku rakstītās rindas. Un arī to, kas rakstīts ar neredzamu tinti starp rindām. Šajās rindās es nolasu to, ko digitālais signāls nespēj noķert — dvēseles temperatūru, rokraksta trīsu. Tas ir taktils apliecinājums tam, ka otrs cilvēks, tur, tālumā, ir ziedojis savu visdārgāko resursu — uzmanību un laiku, lai radītu kaut ko, kas fiziski atrodas tavās rokās. Domājot par to, tagad sev klusi apsolu, ka nākamajā gadā labošos.
Telefona sarunas izgaist ēterā. Tās ir dārgas tajā mirklī, bet tās neatstāj pēdas nākamajām paaudzēm. Esmu sentimentāls un visas atklātnes krāju, jā, banāli, kurpju kastē. Varbūt arī tavs Ziemassvētku brīnums būs ar roku rakstīta kartīte no kāda, kurš klusībā tevi piemin un kuram joprojām esi dārgs.
