Mazie lauku veikali Aizkraukles novadā un arī citur sen vairs nav tikai vieta, kur iegādāties pirmās nepieciešamības preces. Vietās, kur sabiedriskā dzīve norimusi un iedzīvotāju skaits sarucis, veikals kļuvis par neoficiālu sociālo centru, bet pārdevējs — par uzticības personu. Ikdienas ritmā lauku veikalā preču pirkšana un pārdošana nereti paliek otrajā plānā.
Priekšplānā ir sajūta, ka esi savējais — tevi te gaida, saprot un vienmēr atradīsies laiks sarunai.
Mans veikaliņš ir Daudzevā. Piecu minūšu braucienā no mājām. Jābrauc līdz sliedēm, tad kājām tām pāri un pēc minūtes esmu klāt. Jauki, ja kasē ir Aleksandra. Man vēl nav tas vecums un apstākļi, kad teju vienīgais sarunubiedrs ir kaķis mājās vai pārdevēja veikalā. Bet bieži veikalā pirms manis ir kāda sirma kundzīte vai onkulītis, kurš nesteidzas samaksāt un nozust. Viņi teju katru paņemto preci pavada ar komentāru. Nevajag daudz, vien kādu vārdu, smaidu no pārdevējas, lai pircējs aiz sevis veikala durvis aizvērtu ar nedaudz patīkamāku sajūtu, nekā atnācis. Veidojot šo rakstu, runāju ar vairākiem Aizkraukles novada mazo veikalu pārstāvjiem — vadītajiem, saimniekiem, pārdevējām. “Aiz kadra” palikušajiem, visticamāk, apstākļi un ikdiena ir līdzīga aprakstītajiem.
Ceļa pārbūve samazina apgrozījumu
SIA “Ziedi” veikals Vecbebru centrā ir vienīgais, kas pārdod pārtiku šajā ciemā. Lai gan infrastruktūras atjaunošana parasti tiek uztverta kā ieguvums apdzīvotas vietas attīstībai, šim veikalam tā nesusi negaidītus zaudējumus. Pēc ceļa rekonstrukcijas likvidēta iespēja automašīnām apstāties tieši pie tirdzniecības vietas, kā tas bija senāk. Rezultātā apgrozījums krities par aptuveni 30 %.
Veikala īpašnieks Arvis Ungurs neslēpj rūgtumu par izveidojušos situāciju. Ja pirms ceļa remonta autovadītāji varēja ērti un droši novietot spēkratu blakus veikalam, paralēli ielai, tagad šī iespēja ir liegta. Jaunā satiksmes organizācija neparedz stāvvietu, un tas dramatiski mainījis pircēju paradumus. “Mums uzbūvēja jaunu ceļu, bet stāvvietu noņēma,” situāciju lakoniski raksturo uzņēmējs. Tā vietā, lai vides sakārtošana veicinātu uzņēmējdarbību, noticis pretējais. Arī garāmbraucējiem, kuri agrāk veica spontānus pirkumus, tagad kājām jāmēro ievērojams ceļa posms.
“Kā tas bija agrāk, kad varēja apstāties pie durvīm, vairs nav. Tāpēc nevienam garāmbraucējam, arī vietējiem, vairs negribas meklēt stāvvietu kaut kur, un iet ap 50 metru”, skaidro veikala saimnieks. Šīs izmaiņas īpaši sāpīgi skar ne tikai garāmbraucējus, bet arī vietējos seniorus, kuriem lieki metri kājām ar pirkumu maisiņiem ir vērā ņemams apgrūtinājums. Tāpat apgrūtināta ir preču piegāde, kas tagad prasa papildu piepūli loģistikā.
Sekas ir jūtamas nekavējoties — uzņēmējs lēš, ka pēdējā mēneša laikā ienākumi samazinājušies par trešdaļu. Lai gan varētu domāt, ka vasaras sezonā cilvēku plūsma parasti palielinās, Arvis saka, ka šajā gadījumā nepalīdzēs arī garāmbraucēji, jo potenciālie klienti vienkārši izvēlēsies neapstāties.
Mēģinājumi risināt problēmu, iesaistot atbildīgās iestādes, pagaidām nav vainagojušies panākumiem. Atbilde ir formāla — projekts ir īstenots, un izmaiņas vairs nav iespējamas. Sarunās izskanējuši pat absurdi ieteikumi, piemēram, “pārbūvēt veikalu” vai veidot jaunu ieeju, lai pielāgotos ceļam, kas uzņēmējam šķiet nesamērīgi radikāli.
Piepildīs pircēju kaprīzes
To, ka mazie lauku veikaliņi jau sen vairs nav tikai vieta, kur iegādāties pirmās nepieciešamības preces, pierāda Daudzevas veikalā strādājošā pārdevēja Aleksandra Černika. Viņa šajā amatā aizvadījusi jau aptuveni septiņus gadus un atzīst, ka vietējiem iedzīvotājiem veikals ir gan informācijas punkts, gan vieta, kur saņemt pretimnākošu attieksmi, kādu lielpilsētu lielveikalos neatrast. Nereti valda stereotips, ka mazajos reģionālajos veikalos cenas ir ievērojami augstākas nekā pilsētā. Tomēr Aleksandra norāda uz pretējo — pircēji mēdz teikt, ka veikalā laukos iepirkties ir pat izdevīgāk.
“Es pati dzīvoju pilsētā, un, aizejot uz turienes veikaliem, redzu starpību. Daudzevā vairākas preces ir lētākas. Cilvēki pie mums brauc pat no citām vietām, jo zina, ka šeit ir izdevīgāk,” stāsta pārdevēja.
Viņa uzsver, ka veikala vadība mērķtiecīgi strādā pie tā, lai preču sortiments un cenas būtu pieejamas pircējiem ar dažādu rocību, piedāvājot regulāras akcijas un dažādojot sortimentu. Viena no lielākajām maza veikala priekšrocībām ir elastība. Ja pircējam ir īpaša vēlme, viņam nav jāsamierinās tikai ar to, kas atrodas plauktā. Aleksandra saka, ka veikals labprāt pieņem individuālus pasūtījumus — vai tā būtu specifiska maize ikdienai, vai svētku kliņģeris, torte ar personalizētu uzrakstu.
“Pircējs pat var izvēlēties pildījumu un pielāgot pasūtījumu savam budžetam. Lielveikalā tādu individuālu pieeju nesaņemsi,” skaidro Aleksandra. Viņa arī neslēpj, ka darba ikdienā būtiska sastāvdaļa ir vienkārša saruna ar cilvēkiem: “Cilvēki atnāk,viņi grib aprunāties, kaut ko pajautāt. Man arī patīk ar viņiem kontaktēties — tas padara ikdienu interesantāku.”
Runājot par izmaiņām attiecībā uz alkohola pārdošanas laiku, pārdevēja novērojusi, ka paradumi mainās, taču krass patēriņa kritums nav jūtams. Lai gan no rītiem grādīgo dzērienu pircējiem dažkārt nākas uzgaidīt līdz pulksten 10, kopumā cilvēku plūsma rīta stundās ir aktīva jau no pulksten 8 rītā.
Ziemas periodā pircēju aktivitāte sarūk līdz ar tumsas iestāšanos, taču dienas laikā veikalā iegriežas visdažādākie cilvēki — no jauniešiem līdz pensionāriem. Ņemot vērā, ka tuvākajā apkārtnē konkurentu nav, šis veikals saglabā savu stratēģisko nozīmi vietējā mērogā.
Vai veikalā noderētu neliels kafejnīcas stūrītis? Aleksandra ir skeptiska — ikdienas darbu dunā, kad nemitīgi tiek pieņemtas preces un jāuzrauga tirdzniecības zāle, papildu sēdvieta varētu drīzāk traucēt darba ritmam.
Aktuāla arī parādu klade
Par to, kāda ir ikdiena Neretas apvienības veikalos Zalvē un Sproģos, stāsta veikalu īpašniece Iveta Muraška. Kā atzīst Iveta, pārdevējam jābūt apveltītam ar milzu pacietību, jo pircēji, īpaši vecāka gadagājuma cilvēki, nāk ne tikai pēc maizes, bet arī pēc “garīgām zālēm” — iespējas tikt uzklausītiem. “Pārdevējam ir jābūt zināmā mērā mazliet gan psihologam, gan mācītājam. Cilvēki atnāk pasūdzēties, aprunāties, varbūt pat pajautāt padomu,” stāsta Iveta. Bieži vien veikals ir vienīgā vieta, kur seniori satiekas. Ja pilsētās cilvēki steidzas, tad šeit pie veikala plauktiem nereti risinās garas diskusijas. Kaimiņi, kuri, iespējams, dzīvo netālu, bet ikdienā nesatiekas, šeit izrunā visu — sākot no veselības likstām un beidzot ar bērnu un mazbērnu gaitām. Skarba lauku realitāte ir iedzīvotāju pirktspēja. Iveta neslēpj, ka abos veikalos — gan Zalvē, gan Sproģos — joprojām eksistē neoficiāla parādu klade. Tā ir uzticēšanās sistēma, kas balstīta uz cilvēcību un izdzīvošanu.
Pensionāri bieži ņem pārtiku “uz krīta” un parādu dzēš reizi mēnesī — kad saņem pensiju. Tomēr nereti gadās, ka pēc rēķinu nomaksas naudas atkal nepietiek, un cikls sākas no jauna. “Ja man cilvēks atnāk un paprasa vai pat raud, es taču neļaušu viņam būt badā,” saka Iveta.
Tomēr šī pretimnākšana nav bezatbildīga. Izstrādāta sava sistēma riskantākiem gadījumiem — vienošanās ar senioru bērniem. Ja parāda summa sasniedz noteiktu robežu vai notiek kas neparedzēts, bērni sedz vecāku tēriņus. Būtiski uzsvērt — uz parāda tiek dota tikai pārtika. Alkohols un cigaretes “krīta sarakstā” netiek iekļauti.
Demogrāfiskā situācija laukos ir jūtama arī veikalā. Zalvē bērnu ir ļoti maz, tie manāmi galvenokārt brīvdienās vai vasarās, kad atbrauc pie vecvecākiem. Sproģos aina ir nedaudz dzīvīgāka pēcpusdienās.
“Sproģos ap pulksten puspieciem pienāk autobuss. Gandrīz katru vakaru bērni, izkāpjot no autobusa, uzreiz skrien uz veikalu. Vajag bulciņu vai limonādi, vai kādu našķīti,” novērojumos dalās Iveta. Arī sezonalitāte ietekmē apgrozījumu — novembris un ziemas mēneši tradicionāli ir “tukšais laiks”, kamēr vasarā dzīvība atgriežas.
Lai gan tiešu konkurentu uz vietas nav, Sproģos un Zalvē šie ir vienīgie veikali, iedzīvotāji ar satiksmes autobusu, kas kursē pāris reizes dienā, izmanto iespēju aizbraukt uz Neretu vai citām lielākām apdzīvotām vietām.
Runājot par potenciālo konkurenci nākotnē, piemēram, ja lielie tirdzniecības tīkli (kā “Lidl”) izlemtu ieviest autoveikalus, Iveta saglabā skepsi par to ekonomisko pamatojumu. Viņasprāt, loģistikas, degvielas un darbaspēka izmaksas neļautu lielveikaliem lauku izbraukumos nodrošināt tās pašas zemās cenas, kas ir pilsētu veikalos. “Ja uzņēmējs grib kaut ko nopelnīt, cenai izbraukumā jebkurā gadījumā ir jāaug. Pretējā gadījumā tas ir mārketinga triks īslaicīgai pircēju piesaistei,” spriež Iveta, piebilstot, ka problēmas tiks risinātas tad, kad tās parādīsies.
Uzrunā ar grāmatām un svaigām maizītēm
Odzienā veikals kļuvis par neformālu tikšanās vietu, kur vietējie iedzīvotāji nāk ne tikai pēc svaigām bulciņām, bet arī lai apmainītos ar grāmatām un izrunātu sasāpējušo. Odzienas veikala vadītāja Solvita Šmite, kura šajā amatā aizvadījusi jau vairāk nekā deviņus gadus, atzīst — veikals laukos ir sociālās dzīves centrs. Lai gan demogrāfiskā situācija reģionā ievieš savas korekcijas un pircēju skaits sarūk, veikals turpina būt stabila pieturvieta gan vietējiem senioriem, gan garāmbraucējiem.
Atšķirībā no lielpilsētu bezpersoniskajiem lielveikaliem Odzienas veikalā valda cita gaisotne. Šeit iekārtots īpašs stūrītis, kas pilda bibliotēkas funkciju. “Mums te ir grāmatu skapis jeb plaukts. Cilvēki atnāk, paņem grāmatas, ko palasīt, citi atnes jaunas. Tā ir brīva apmaiņa,” stāsta Solvita.
Veikalā pieejami arī galdiņi, kur nesteidzīgi izdzert kafiju. Vadītāja novērojusi, ka tiešais kontakts cilvēkiem ir vitāli nepieciešams, īpaši vecāka gadagājuma ļaudīm, kuriem ikdienā trūkst sarunu biedru. “Viņi vienkārši atnāk, parunājas, izstāsta savas bēdas,” piebilst veikala vadītāja. Kamēr pilsētā veikalā cilvēki mēdz sarunāties, stāvot pie piena plauktiem, Odzienā tam atvēlēta īpaša vieta, netraucējot citiem pircējiem.
Lai piesaistītu pircējus, ar standarta sortimentu vien nepietiek. Odzienas veikala trumpis ir uz vietas katru dienu ceptas svaigas maizītes un picas. Tāpat piedāvājumā ir vietējais “Odzienas alus”. Pircēju plūsmu būtiski ietekmē sezonalitāte. Tā kā vietējo iedzīvotāju paliek arvien mazāk, vasaras sezonā liela nozīme ir tūristiem un garāmbraucējiem. Lai gan blakus esošajā Odzienas muižā un pilī regulāri notiek kāzas un citi pasākumi, veikala vadītāja atzīst, ka tiešu pircēju pieplūdumu no svinībām jūt maz — “pēdējā brīža” impulsīvie pirkumi nav raksturīgi.
Veikals palīdzēja atgriezties Latvijā
Dace Sticere veikalu Secē vada otro mēnesi, taču viņas saikne ar šo vietu ir daudz dziļāka. Viņa pārņēma vadības grožus no savas mammas Daigas, kura ilgus gadus vadīja šo veikalu, bet tagad strādā citā “Aibes” tīklā esošā Aizkrauklē.
Diena Seces veikalā iezīmē precīzu pagasta dzīves ritmu. “No rīta puses tā ir sava veida apgaita tiem, kuriem nepieciešams kas grādīgs. Iegriežas arī tie secieši, kas dodas uz darbu, paķer kaut ko ēdamu pusdienām. Pa dienu nāk pensionāri — viņi izstaigā, rūpīgi izskata plauktus. Pēc tam ienāk skolēni, bet vakarā — cilvēki pēc darba, kas veic jau lielākus pirkumus,” stāsta veikala vadītāja.
Būt vienīgajam veikalam apkaimē ir liela atbildība. Pircēji šeit nāk ne tikai pēc produktiem, bet arī aprunāties.
“Es cenšos neņemt visu pie sirds, bet uzklausīt gan. Ja varu palīdzēt ar kādu padomu — palīdzu. Tāpat cenšamies rast kompromisu un izdabāt klientam, lai sortiments mainītos un katru dienu nebūtu viens un tas pats,” uzsver Dace.
Lai gan veikals ir neliels, tas cenšas nodrošināt visu nepieciešamo, lai vietējiem sīkumu dēļ nebūtu jāmēro ceļš uz Aizkraukli. Piedāvājumā ir gan sezonas preces dārzam un auto apkopei, gan vietējo ražotāju labumi. Plauktos atrodama “Aibes” konditoreja un kulinārija no Aizkraukles ražotnes, kā arī “Jaunzemitānu” kūpinājumi no Kokneses. Tāpat pircēji iecienījuši sveramo saldējumu, kas reģionā esot pieejams tikai retā vietā.
Runājot par darbu lauku veikalā, Dace kliedē mītus par grūtībām atrast darbiniekus vai sarežģīto ikdienu. Tieši pretēji — viņasprāt, mazā kolektīvā strādāt ir vieglāk, tas ir stabils, un cilvēciskās attiecības ir ciešākas.
“Mums ir piecas meitenes — divas maiņas — un es, vadītāja. Tas ir vieglāk nekā lielveikalā, mēs esam saliedētākas. Ja kādai bērns saslimst vai notiek pasākums skolā, mēs cita citai izpalīdzam un samaināmies. Ir jābūt iejūtīgiem,” par darba gaisotni stāsta Dace. Kolektīva stabilitāti apliecina fakts, ka darbinieku mainība ir minimāla — šeit strādā gadiem, un pat bijušais pārdevējs Renārs ir vietējais, kura mamma joprojām strādā šajā veikalā.
Daces stāsts ir arī spilgts piemērs veiksmīgai reemigrācijai. Pēc četriem gadiem Anglijā viņa sapratusi — mājas ir šeit, Latvijā. “Esmu savus gadus ārzemēs padzīvojusi. Vairs negribu. Gribu mājās,” viņa saka pārliecinoši. Šis lēmums ir balstīts ģimenes vērtībās un ilgtermiņa plānos. Arī Daces vīrs, kurš pagaidām vēl strādā celtniecībā ārzemēs, Ziemassvētkos plāno atgriezties Latvijā uz visiem laikiem.
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild laikraksts “Staburags”.
