Rit pēdējā nedēļa pirms Ziemassvētkiem, kas ir priecīgu gaidu pilns laiks. Tam vajadzētu nest arī tikai priecīgu un mierīgu noskaņu, bet tā gluži nav. Kā negaidīti blīkšķi jau vairākus gadus pēc kārtas izskan bruņoti uzbrukumi sabiedriskās vietās. Par jaunu “atrakciju” kļuvuši draudi tieši Ziemassvētku tirdziņu apmeklētājiem, kas jau ir gluži kā Eiropas lielāko pilsētu lāsts. Daudziem tas patiesi liek aizdomāties, vai doties uz šiem populārajiem galamērķiem, jo drošības izjūta ir krietni mazinājusies.
Tas viss atsauc atmiņā notikumus, kad pirms septiņiem gadiem biju darba braucienā Strasbūrā tieši ap šo laiku. Tie, kuri bijuši šajā pilsētā, zina tās burvību īpaši Ziemassvētku laikā, kad tur darbojas arī vairāki krāšņi tirdziņi. Skaisti greznotās ielas un laukumi cilvēkus tā vien vedina doties pastaigā. Vienā no tādiem vakariem tur bijām arī neliela Latvijas reģionālo žurnālistu grupiņa, kad viens cilvēks sarīkoja apšaudi tieši vecpilsētas sirdī. Par to gan uzzinājām jau esot nakšņošanas vietā, kad sapratām — bijām tikai mirkļa attālumā no vietas, kur sākās šaušana.
Tas bija pamatīgs šoks, ko vēl vairāk pastiprināja neizpratne, kā tas vispār varēja notikt tik apsargātā vietā, un šāvēju izdevās notvert tikai nākamajā dienā. Ņemot vērā iepriekšējo gadu pieredzi, kad jau bija pieredzēti uzbrukumi citās valstīs un pilsētās, Strasbūrā jau tobrīd bija ieviesti stingri drošības pasākumi — pārbaude, ieejot vecpilsētā un ielās bruņoti policisti. Tas viss nenovērsa to, kas notika, un divi cilvēki zaudēja dzīvību. Nejauši upuri, kas atradās ne tajā laikā, ne tajā vietā. Tas ir notikums, kas mūsu izjūtās paliks uz visu mūžu.
Par laimi, Bavārijā policijai šajās dienās izdevās novērst uzbrukumu Ziemassvētku tirdziņam, bet lasām par bojāgājušajiem Hanukas svētkos Austrālijā. Tādā trakā pasaulē dzīvojam, kad mierpilnajā svētku noskaņā ielaužas agresija. Tik neizskaidrojama un neloģiska, bet reāla. Kas liek cilvēkiem ņemt rokā ieroci, lai šautu vai durtu, grūti pat iedomāties iemeslu.
Pasaule patiešām nav vairs tāda kā agrāk. Tā kā esmu aktīva ceļotāja, tas satrauc. Pirms doties kaut kur ceļā, pārņem tāda bažas kripata, cenšoties izvairīties no lielākiem cilvēku pūļiem. Nekur gan pagaidām nav izjusta apkārtējo agresija vai naids, bet apzinos, ka briesmas kļūst aizvien “slīpētākas”. Kaut vai tie paši lidojošie objekti, kas traucē lidostu darbību. Ceļotāju drošību tas gan neietekmē, bet rada ekonomiskus zaudējumus un neērtības. Nemaz nav patīkami sēdēt lidmašīnā un gaidīt, kas notiks tālāk, un kad varēs turpināt ceļu. Visticamāk, pēc laika izdomās, kā atrisināt šo problēmu, bet gan jau radīsies cita, un darvas karote medus mucai vienmēr atradīsies.
