Melnās piektdienas akcija, par kuru pagājušajā nedēļā piedziedātas pilnas ausis, Autotransporta direkcijas “slepenais plāns” samazināt pasažieru pārvadājumu apjomu vai tomēr ziemas apledojums, kurš kā jau katru gadu, izrādījies pilnīgi neprognozējama parādība — trīs lietas, kas būtiski ietekmēja cilvēku ikdienu un kārtējo reizi lika pārdomāt, kādā sabiedrībā un valstī dzīvojam.
Domāju, ka Melnās piektdienas akciju mierīgi varētu pārdēvēt par ļaužu muļķošanas akciju, jo kārtējo reizi pārliecinājos, ka aiz krāšņajām atlaižu reklāmām slēpjas parasta manipulācija ar cenām. Cik mans iecienītais šampūns maksāja pirms pāris nedēļām bez akcijas, tieši tik pat tas maksāja svētdien ar 40 % atlaidi. Pārdevēja pie kases gan taisnojās, ka cenas visam kāpjot. Bet ne jau nu tik bezkaunīgā veidā. Tāpat nespēju saprast, kā matu taisnotājs vienā veikalā var maksāt 39 eiro, bet turpat blakus esošā tirgotāja internetveikalā tieši tāds pats matu taisnotājs maksā 17 eiro mazāk. Piegāde uz veikalu ir bez maksas, tikai jāpagaida dažas dienas. Taču 17 eiro starpība laikam jau ir gaidīšanas vērta.
Vēl nebija rimušas emocijas par “akcijas piedāvājumu”, kad saņēmu zvanu no kunga no Viesītes, ar kuru bija sarunāta tikšanās. Viņš pa lauku ceļu kaut kā bija aizkūlies līdz Sunākstei, bet tālāk pabraukt vairs nebija iespējams. Ceļš kā spogulis, uz priekšu netiek. Mašīnas ceļmalas grāvjos tajā dienā bija bieža parādība. Pēc brīža jau internetā parādījās video ar slīdošu piena mašīnu un citi ne mazāk nervus stindzinoši kadri. Autotransporta direkcija ziņoja, ka slideno ceļu dēļ Aizkraukles pusē atcelti vairāki autobusu reisi. Taču Latvijas ceļu uzturētājiem kā vienmēr viss ir kārtībā, jo mums taču ir noteiktas ceļu klases, kas arī atbilstoši tiek uzturētas.
Un pēkšņi pirmdienas rītā savā privātajā e-pastā saņemu vēstuli no paša Zaļo un Zemnieku savienības priekšsēdētāja Armanda Krauzes, kurā viņš vēlas noskaidrot manas domas četros būtiskos jautājumos, kas skar Stambulas konvenciju, migrācijas politiku, Rail Baltica un arī pasažieru pārvadājumus. Diemžēl aptaujā nevaru uzrakstīt šim kungam visu, ko domāju par politiķu priekšvēlēšanu aktivitātēm un visu, kas manu prātu satraucis pagājušajā nedēļā. Un vai viņam tas rūp? Katru reizi, tiekoties ar deputātiem un ministriem, pārliecinos, cik tālu viņi ir no reālās dzīves reģionos.
Šīs lietas spilgti izgaismo plaisu starp to, kā dzīvojam mēs, un to, ko redz tie, kuri pieņem lēmumus. Šī realitāšu sadursme liek aizdomāties, cik ilgi sabiedrība ar to samierināsies. Un varbūt tieši mūsu ikdienas pieredze kļūst par visprecīzāko atgādinājumu tam, kādu valsti patiesībā veidojam — nevis ar akcijām un aptaujām, bet ar rīcību, kas atspoguļo cieņu pret cilvēkiem.
