
Latvijā 2013. gada 21. novembris paliks kā tumša diena, kas atgādināja par cilvēka dzīvības trauslumu un sistēmas vājumu. Kad sabruka “Maxima” veikala jumts Zolitūdē, gāja bojā 54 cilvēki — cilvēki, kuri bija ieradušies ikdienas gaitās, negaidot, ka viņu dzīves pēkšņi pārvērtīsies par statistiku. Tas nebija vienkārši strukturāls sabrukums. Tas bija sistēmas sabrukums. Nepareizi aprēķināti jumta slodzes dati, nepietiekama uzraudzība, iespējami kompromisi būvniecībā — visi šie faktori saplūda vienā katastrofā. Tas atgādināja, cik bīstami ir, ja ekonomiskais spiediens un ātrums tiek likts augstāk par cilvēku dzīvībām.
Juridiski tikai viens cilvēks atzīts par vainīgu, taču morāli sabiedrība juta, ka atbildība tika izkliedēta. Daudzi joprojām izjūt rūgtumu — sajūtu, ka taisnīgums palika nepilnīgs. Tomēr šī traģēdija lika Latvijai izvērtēt savu būvniecības kultūru, pastiprināt drošības standartus un atcerēties, ka dzīvība nav cipars bilancē. Tiesu iznākums — tikai viens atzīts vainīgais — parādīja, cik sarežģīta ir atbildības sadale starp cilvēkiem un institūcijām. Bieži vien sabiedrība jūtas tā, it kā sistēma aizsargātu sevi, nevis cilvēkus. Tas liek domāt par to, cik svarīgi ir vērtēt atbildību ne tikai juridiski, bet arī ētiski. Atbildība nav tikai soda mērs vai naudas kompensācija. Tā ir spēja atzīt kļūdas, mācīties no tām un mainīt sistēmu, lai novērstu līdzīgas traģēdijas nākotnē.
Klusuma brīži pēc traģēdijas bija spēcīgākie. Tajos visa valsts apstājās un domāja par zaudētajām dzīvēm, ģimenēm, kas palika bez saviem tuviniekiem, un darbiniekiem, kuri brīvprātīgi riskēja, lai glābtu citus. Tā bija ne tikai juridiska vai ekonomiska mācība — tas bija cilvēcisks brīdinājums.
Zolitūde mūs māca, ka atbildība nav tikai likuma burts. Tā ir kultūra, kas novērtē dzīvību pār peļņu, un atmiņa, kas stiprina sabiedrību, lai šādas kļūdas nekad neatkārtotos. Šī traģēdija joprojām dzīvo mūsu kolektīvajā atmiņā, aicinot būt modriem, atbildīgiem un līdzjūtīgiem vienam pret otru. Mācīsimies no kļūdām, aizsargāsim cilvēkus un nekad neaizmirsīsim tos, kuri tika zaudēti. Tā ir mūsu kolektīvā atbildība — gan pret dzīvību, gan pret nākotni.
Šobrīd Zolitūdes traģēdijas vietā rit piemiņas vietas būvniecības darbi, kas sākti šīs vasara sākumā.
Atceres dārzs plānots kā gaiša piemiņas vieta, kur traģēdijā cietušie un bojāgājušo tuvinieki varēs netraucēti noturēt piemiņas brīžus, bet pārējiem iedzīvotājiem tā būs mierīgas atpūtas vieta, vienlaikus atgādinot un sniedzot informāciju par traģisko notikumu.