Jāmācās pieņemt labus vārdus
— Kādas ir sajūtas, kļūstot par “Gada koknesieti”?
— Cilvēkiem laikam jāmācās pieņemt labus vārdus. Dažreiz liekas, tāda popularitāte nav gaidīta un nav gribēta, bet tā ir. Kad ar citiem parunājies, tad dzirdi: tu jau sen to esi pelnījusi. Patiesībā grūti pieņemt tādu nosaukumu. Ar prieku tas jāpieņem, bet nav tik vienkārši.
— Koknese jau nav tava dzimtā puse?
— Esmu dzimusi Talsos un 24 gadus savas dzīves dzīvojusi Ikšķilē, tad atnācu uz Koknesi. Nu jau Koknesē esmu vairāk nekā Ikšķilē — 41 gadu sevi saucu par koknesieti. Te es jūtos ļoti labi. Kā es nokļuvu Koknesē? Ir tāds neparasts stāsts. Es strādāju Latvijas Republikāniskajā arodbiedrību padomē, un man bija apnikusi Rīgas dzīve. Gribēju kļūt patstāvīga no vecākiem. Darba grāmatiņā jau bija ieraksts, ka strādāšu padomju saimniecībā “Rainis” Grenctālē, tur kultūras nams Dailes teātra lielumā. Tur būtu strādājusi par mākslinieciskās daļas vadītāju, jau bija dzīvoklītis piešķirts. Pēkšņi “Padomju Jaunatnē” vai “Cīņā” ieraudzīju sludinājumu, ka Kokneses kolhozs aicina darbā kultorgu. Savulaik tētis brauca uz ballēm Koknesē, un es izvēlējos Koknesi. Ar mammu atbraucām paskatīties, mani pieņēma darbā, un tā es te paliku.
Te iepazinos ar nākamo vīru, viņš strādāja par mikroautobusa šoferi. Man bija jābrauc vadīt dažādus pasākumus, viņš mani veda uz tiem. Ziemā apprecējāmies.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
