Kopš 1918. gada pagājuši simt un septiņi gadi. Tikai trīsdesmit pieci, kā vairs neesam Latvijas padomju sociālistiskā republika. Pietiekami ilgs laiks, lai aizmirstu komunistu okupāciju. Atmiņa mēdz būt īsa. Sajūtas izbalē. Man pagātnes notikumus palīdz atcerēties dziesmas. Kad Bauskā, skolas laikā, korī dziedāju “Denj pobedi”, sev neuzdevu jautājumu — kāpēc šī dziesma, kāpēc jādzied krieviski? Iekalām galvā vārdus, kuru nozīmi neizpratām. Kāpēc tas gaiss bija pilns ar šaujampulveri? Kas tās par martena krāsnīm, pie kurām dzimtene neaizvēra acis? Man bija 18 gadu, kad pēkšņi viss mainījās.
Neatceros konkrētu vasaru, bet tas bija Mežaparkā, Dziesmu svētku estrādē. Apkārt tūkstošiem cilvēku. Es viens starp viņiem. Klusi, čukstus skan vārdi “Saule latvi sēdināja…”, un karsts vilnis pārņem mani, mati ceļas stāvus. Katru vārdu, katru zilbi sajūtu sevī. Katrai skaņai ir nozīme. Jo vārdi iekodēti, skan valodā, kurā runāja mana mamma un tētis. Bija laiks, kad ar šo dziesmu gribēja aizvietot “Dievs, svētī Latviju!”. Varbūt vajadzēja. Mēs joprojām esam pagānu tauta. Pērkons — velna spērējs, tas mūsu tēvs. Bet bīstamies arī Dieva soda. Tā mēs te, savā zemē, gadiem laipojam starp Jēzu un Pērkonu. Starp Eiropas un savu senču mantojumu.
Tagad, 2025. gadā, mēs esam brīvi. Un šī brīvība mums ir iedevusi iespēju arī “laipot”. Varbūt mēs vairs nezinām, kur ir mūsu “karstais vilnis”? Mēs svinam Ziemassvētkus un tajā pašā laikā ejam bluķi vilkt. Mēs it kā esam eiropieši, bet pie katras izdevības kurnam par “Briseles regulām”.
Tomēr mums pats svarīgākais ir sava zeme, sava valsts. Tas mazais pleķītis pie Baltijas jūras, vieta uz planētas Zeme, kuru saucam par savām mājām. Mums ir savs karogs — asiņu sarkans ar tīru dvēseli pa vidu.
Tomēr tauta, kurai nav skaidra pamata, kura visu laiku šaubās un “laipo”, ir ideāls upuris. Kam? Šodien pār mums atkal savilkušies melni mākoņi, austrumu vēja nesti. Varbūt viņi — austrumos — redz, ka mūsu 1990. gada “karstais vilnis” pamazām atdziest līdz remdenam ūdenim?
