Ilgi domāju, vai runāt par šodien tik aktuālo tēmu — Stambulas konvencija — vai tomēr, nē. Nebiju pārliecināta, vai varu paust savu viedokli, jo neesmu rūpīgi un līdz galam to izlasījusi. Droši vien tāpat kā daudzi citi, taču tas viņiem netraucē kļūt par ekspertiem šajā lietā un skaļi paust savas domas. Tāpēc svētdienas vakarā, kad biju izlasīju “simts un vienu” zinošu speciālistu viedokli, kāpēc mums no Stambulas konvencijas jāizstājas vai tieši pretēji — nav jāizstājas, nolēmu to kārtīgi izlasīt līdz galam. Neatradu tajā nevienu punktu, kas kaut kādā veidā apdraudētu manu dzimumu, sociālo lomu, manu bērnu izglītību, uztveri vai attieksmi, tajā nebija neviena panta, kas liktu man šaubīties par šādas konvencijas lietderību.
Taču skaidri sapratu būtisku lietu — nevar izraut no konteksta vienu konvencijas pantu vai jēdzienu un biedēt ar to cilvēkus. Šis dokuments jāskata kopumā, jo viens pants paskaidro citu. Kaut vai to pašu jēdzienu “sociālais dzimums”, ko liek mums priekšā, lai radītu panikas sajūtu, ka tas apdraud tradicionālās ģimenes vērtības un lietu dabisko kārtību. Konvencija skaidri pasaka, kas ir domāts ar jēdzienu “sociālais dzimums”. Tās ir sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem, nevis norāde uz to, ka mums vairs nav divu dzimumu — sievietes un vīrieša. Vai tiešām kāds iedomājas, ka šī konvencija mūs vai mūsu bērnus padarīs par kaut kādām bezdzimuma sociālām būtnēm un atcels tradicionālās ģimenes būtību?
Skaidrs, ka visa šīs ņemšanās nav stāsts par konvenciju, bet gan par politiskajām spēlītēm, sabiedrības šķelšanu savtīgās interesēs uz tuvojošos Saeimas vēlēšanu fona. Sabiedrības atbildes reakciju uz šobrīd valstī notiekošo mēs redzēsim nākamā gada oktobrī — vai nu cilvēki būs tik ļoti sadusmoti un būs protesta balsojums. Tikai jautājums, kam vēlētāji dos priekšroku — skaļi bļaujošajiem populistiem opozīcijā vai esošajiem valdošajiem politiskajiem spēkiem, kuri arī šobrīd ir zaudējuši uzticību lielā daļā sabiedrības. Un nevar zināt, kurš ļaunums ir mazāks. Bet var būt arī otrs variants — cilvēki būs tik dusmīgi, ka uz vēlēšanām neies vispār.
Pagājušajā nedēļā noskatījos ļoti labu sarunu ar “Veselības centra 4” vadītāju Māri Rēvaldu. Viņš stāstīja par zinātniskajiem pētījumiem, kuri apliecina, ka mākslīgā intelekta laikmetā atrofējas cilvēku domāšana un saīsinās atmiņa. Tas nozīmē, ka cilvēki paši vairs nedomā, nav spējīgi kritiski vērtēt un patstāvīgi pieņemt lēmumus.
Varbūt tieši tāpēc šodien redzam, kā sabiedrību ir tik viegli vadīt ar bailēm, puspatiesībām un skaļiem saukļiem, nevis ar faktiem un veselo saprātu. Latvijas politiķiem būtu pēdējais laiks atcerēties, ka cilvēkus nevar vadīt kā algoritmus — viņus var tikai pārliecināt ar godīgumu, skaidrību un cieņu pret sabiedrības prātu.
