“Miķelis un īsts draugs” stāsta par bērnu attiecībām. Jauniešu problēmas ir vecāku spogulis

Līga Sudare ir cilvēks, kas prot savienot daudziem nesavienojamo — teorētiskās zināšanas par izglītību un ikdienas dzīvi klasē, darbu Rīgā un lauku viensētas mieru Valmieras novadā, metodiķes darbu un skolotājas praksi. Viņas ceļš ved no Kokneses cauri Rīgai līdz Strenču pamatskolai un Valsts Izglītības attīstības aģentūrai.

Bet Līga nav tikai pedagogs ar diviem bakalaura grādiem un maģistra grādu. Viņa ir arī grāmatas autore. Šajās dienās viņas pirmā bērnu grāmata “Miķelis un īsts draugs” dodas uz tipogrāfiju. Tas ir stāsts par introvertu bērnu draudzēšanos — radīts, iedvesmojoties no četrgadīgās meitas Marijas pieredzes.

— Līga ir koknesiete?

— Dzimusi, augusi un līdz vidusskolas beigām dzīvoju Koknesē. Tur dzīvo mana mamma, tāpēc šī pilsēta man mīļa. Iekšēji gan vairs nejūtos kā koknesiete. Visiem ar lepnumu stāstu, cik Koknese skaista, bet pašai nav piesaistes, domas, ka gribētu tur atgriezties. Ar ģimeni dzīvoju Valmieras novadā, Jērcēnu pagastā, kārtīgā latviešu viensētā, tuvākais kaimiņš ir puskilometra attālumā.

— Kāds ir tavs ceļš pēc Kokneses?

— Man ir divi bakalauri, pirmais no tiem sabiedriskajās attiecībās, un viens maģistra grāds. Strādāju apkalpojošā sfērā, bet sapratu, ka tas nav īsti mans lauciņš. Pietrūka pašrealizācijas sajūtas. Gribējās ko vairāk. Studēju Baltu