Aizmūrēti pagrabu logi, kuros iesprostoti kaķi. Kolonijas dārziņos, kuras atstātas likteņa varā. Un saujiņa pensionāru, kas tērē pēdējo naudu, lai glābtu dzīvniekus no bada nāves. Tāda šobrīd ir realitāte Aizkrauklē gadu pēc tam, kad darbu pārtrauca dzīvnieku aizsardzības biedrība “Felida”. Problēma, kas gadiem tika risināta ar brīvprātīgo spēkiem, ir uzgāzusies uz pašvaldības pleciem, kas atzīst — risinājuma pagaidām nav. Trūkst ne tikai patversmju, kas būtu gatavas uzņemt dzīvniekus, bet arī vienotas izpratnes par to, kā humāni un efektīvi kontrolēt klaiņojošo kaķu populāciju pilsētā.
Skarbā dabiskā atlase
Inta Krieva iepriekš 14 gadus darbojās Aizkrauklē, biedrībā “Felida”. Tagad, kā viņa saka, esot patālu no tā visa. Ar to domājot darbu biedrībā. Mīlestība pret kaķiem gan nav mazinājusies. Sarunu sākam par pašvaldības darbu bezsaimnieka dzīvnieku uzraudzībā Aizkrauklē. Inta saka, ka pašlaik no šīs puses neredzot kādu rūpi par dzīvniekiem. “Telefons mums zvana nepārtraukti. Jo iepriekš, kad strādājām kā ‘‘Felida’’, mēs kaķus ņēmām arī no Kokneses, Skrīveriem, Daudzevas, Neretas un citām vietām. Visus pieņēmām, ja vajadzēja, ārstējām. Cilvēki šos pieklīdušos dzīvniekus atnesa, mēs apārstējām, bet atpakaļ viņus ņemt negribēja. Pašreiz mums zināmi ļoti daudz kaķu, kuri gaida, kad viņus kāds adoptēs,” stāsta Inta.
Viņa arī saka, ka nezina Aizkrauklē māju, kuras pagrabā nedzīvotu kaķi. Lielākajai daļai māju pagraba logi ir aizmūrēti vai kā citādi aizvērti. Tie, kas pagrabā palika, visticamāk, nomirs bada nāvē. Tie, kas palika ārpusē, ziemā nosals. Zināms, ka Bērzu ielā kādas mājas pagrabā palika iesprostoti vairāki kaķi. Ir skaidrs — kāds par viņiem uzņēmies rūpi. “Cilvēki uz ielas nāk man klāt, stāsta šīs problēmas, bet ko es varu palīdzēt? Saku, lai savāc parakstus, iet uz domi, bet nav iniciatora, kas to sāktu,” saka Inta.
Jāizvēlas humānākais variants
Varētu domāt, ka ar to klaiņojošo kaķu jautājums būs atrisināts. “Bet vai tā var rīkoties ar dzīvniekiem? Tas ir ētikas jautājums,” saka Inta. “Felida” nestrādā jau gadu, un pašreiz Aizkrauklē esot ļoti daudz, kā viņa sauc, “pagrabnieku”. Inta un vēl kāda “Felidas” bijusī darbiniece uzņēmušās rūpes, tērē savu pensiju, katra ap 300 eiro mēnesī, lai daļu šo kaķu pabarotu. Ir vēl citas, bet tās to dara neregulāri. Kolēģei mājās ir četri kaķi un arī dārzā, kā Inta saka, — bariņš.
Vasarnīcu rajonā “Ziedi” šogad pavasarī daudzus kaķus noķēra, tāpēc tagad šajā vietā vairs neesot lielas kolonijas. Palikuši vien tie, kurus regulāri baro. Pašlaik daudz kaķu ir dārziņu rajonā, kas ir starp Pļaviņu HES un ugunsdzēsēju depo.
Šī gada sākumā Aizkrauklē ierīkoja deviņas jaunas kaķu mājiņas. Tās apmaksātas par “Felidas” līdzekļiem, galvenokārt ziedojumiem. Katra no tām izmaksāja 500 eiro. Vienas mājiņas izgatavošanas izmaksu sedza pašvaldība. Pilsētā bija iepriekš uzstādītās mājiņas, bet tās laika gaitā kļuva nelietojamas. Pašvaldība palīdzēja tās likvidēt. Divas no jaunajām mājiņām birzītē ir Intas atbildībā. Tikai divām no deviņām mājiņām nav pastāvīga uzrauga.
Es Intai saku — ja visas kaķenes pilsētā būtu sterilizētas, kopējais kaķu skaits pamazām samazinātos. Viņa man piekrīt un teic, ka tas būtu ļoti labi. Ir tikai viena būtiska nianse — nav, kas šos kaķus noķer. Viņa vērsusies pie pašvaldības, lūgusi, lai šos kaķus, piemēram, pie mājas Jaunceltnes ielā, izķer, bet nekāda rīcība nesekoja. Pašvaldībai neesot līguma ne ar ķērājiem, ne ar patversmēm. Vienīgi esot līgumi par sterilizāciju vai iemidzināšanu. Inta teic — ja izvēloties starp nomērdēt badā vai iemidzināt, humānāks ir otrais. “Pati es kaķus neķeršu, tam vajadzīgs sertifikāts. Varu parādīt vietas, kur viņi dzīvo,” saka Inta.
Neredz risinājumu
Iepriekš viņa kaķus baroja piepilsētas dārziņu rajonā. Vēlāk daļu dārziņu nolīdzināja, jo šajā vietā plāno būvēt HES pārgāzni. Cilvēki no šīs vietas aizgāja, bet ne kaķi. Kā viņi nokļūst dārziņu teritorijā? Stāsts tradicionālais — vasarā atpūtnieki kaķus turp aizved, bet rudenī atstāj, mājās neved. Pēdējā laikā arvien biežāk savvaļā atstātas grūsnas kaķenes. Saimnieki viņas atved uz pilsētu un atstāj pie kādas no kaķu mājiņām. Pirms dažiem gadiem, kad Sērenē likvidēja ražotni, Aizkrauklē pēkšņi parādījās liels skaits svešu kaķu. Īpaši daudz pie veikala “Beta” Jaunceltnes ielā.
Ir jau savs labums no viņiem — izķer peles. Bet ziema ir skarba. Dažus kaķus apēd lapsas, citi nosalst. Kādam no šiem dārza kaķiem lapsa izrāva rīkli, un bija nepieciešama operācija, lai dzīvnieciņu izglābtu. Tagad šis runcis dzīvojot pie Intas. “Es naktī nevaru aizmigt, ja zinu, ka tur ir minči un viņiem nav, ko ēst. Kaķi gadiem nākuši pie mums, bet dārzu nolikvidēja, un es viņiem nevaru pateikt — tagad ejiet, kur gribat,” saka Inta. Tāpēc pati saviem spēkiem uztaisījusi divas mājiņas. Ja šo teritoriju “Latvenergo” iežogos, kaķiem klāt vairs netiks. Paliks vien vieta, kur pārgulēt un nomirt.
“Pašlaik neredzu nekādu risinājumu. Protams, kaķu dēļ nekur tālu nevaru aizbraukt. Ja braucu, meklēju, kas viņus pabaros manā vietā. Jāsagādā barība. Par velti arī to neviens nedarīs,” stāsta Inta.
Lai neiznīcina manus minčus
Vācot materiālus šim rakstam, sapratu, ka Aizkrauklē ir īpaši humāni cilvēki. Inta Krieva stāstīja, ka esot kāda ļoti veca tantiņa, kura katru dienu ar autobusu aizbraucot uz dārziņiem. Pie pieturas viņu sagaidot kaķu bars. Viņa tos pabaro un ar to pašu autobusu brauc atpakaļ uz pilsētu. Nevajadzēja ne piecas minūtes, kad arī es dārziņos satiku kādu sirmu kundzīti. Viņa lūdza neminēt vārdu un nefotografēt. Citādi drīz vien atbraukšot kādi, kas viņas minčus savākšot un iznīcināšot. Sākumā mana roka stiepās pēc fotoaparāta. Runājām, un viņa skatās man acīs, saka: “Dieva dēļ, lūdzu, nedari to! Viņi ir viss, kas man atlicis.”
Nesen viņas dārza mājiņu, kas atrodas topošās HES pārgāznes teritorijā, nolīdzināja līdz ar zemi. Mantas viņa pārnesa uz blakus mājiņu. To vēl kādu laiku neaiztikšot. Ikdienā viņa rūpējas par piecpadsmit kaķiem. Visi brangi noēdušies, viens otrs draudzīgi glaužas man pie kājām. Kundze stāsta, ka šurp ar riteni no pilsētas braucot divas reizes dienā katru dienu. Arī ziemā. Tad līdzi ņem četrus termosus, tajos silta biezputra, zivis, desas. “Kas man ir, ar to dalos,” saka aizkraukliete. Visas viņas kaķenes esot sterilizētas.
Koknese — vairošanās epicentrs
Aizkraukles novada pašvaldības policijas priekšniece Anita Ozola atklāj, ka ārpus Aizkraukles liela problēma ar klaiņojošiem kaķiem ir Koknesē. Pēdējos gados ziemas ir siltas, un tas veicina kaķu skaita pieaugumu. Nesen tur noķertas trīs kaķenes. Katra no viņām drīzumā būtu dzemdējusi piecus kaķēnus. Pieņemot, ka visas dzimušās būtu kaķenes un pēc pieciem mēnešiem viņas jau būtu gatavas pāroties, var iedomāties, cik strauji pieaugtu populācija. Kopumā pagājušajā gadā Koknesē noķerti 40 kaķi. Daļa no viņiem bija Dzeņu ielā. Noķert kaķi nav viegli. Palīgā nāca Dzīvnieku glābšanas dienests. Izmantojot pāris ķeršanai pielāgotus būrus, vienā dienā noķertos veda uz sterilizāciju, otrā dienā atpakaļ. Pašlaik, kad dzīvnieku patversmēm noteikti dažādi aizliegumi, galvenais — neatbilst standartiem, līdz ar to vairs nedarbojas patversme “Ķepu ķepā”, ne arī “Mežavairogi”. Tādēļ pašvaldības izsludinātajam iepirkumam par vajadzīgo pakalpojumu sniegšanu neviens nepieteicās. Pašlaik sagatavots un tiks izsludināts jauns iepirkums. Pakalpojumi, kas jāsniedz, ir plaša spektra. Jāpalīdz arī sabrauktiem, bet vēl dzīviem dzīvniekiem, tajā skaitā stirnām, briežiem un citiem meža zvēriem. Bija gadījums, kad palīdzēja stirnai, kurai bija lauztas abas priekškājas. Saskaņā ar likumu, mednieks ievainoto nedrīkst nošaut, ja nav attiecīgā dzīvnieku medību sezona.
Pieradina arī lapsas
Gadījumos, kad nomirst mājdzīvnieka saimnieks, patversmei tas jāpaņem pie sevis. Lielākā sāpe ir kaķi, kuri vairojas tādā skaitā, ka nav iespējams izķert. Noķert kaķi ir tikai puse no problēmas. Dzīvnieks būri piečurā, un nākamais kaķis, sajūtot smaku, tajā neies. Tas nozīmē, ka būri pēc izmantošanas ķīmiski jātīra.
Problēmas ar klaiņojošiem kaķiem ir arī Iršu un Bebru pagastā, Pļaviņās. Skrīveros biežākie gadījumi saistīti ar noklīdušu suņu ķeršanu un atdošanu saimniekam. Daugavas kreisajā krastā situācija atšķirīga. Iespējams, ka dzīvnieku skaits ir liels, bet pašvaldība no iedzīvotājiem sūdzības saņem daudz retāk.
Principā, katrā vietā, kur pieejams ēdiens, vairojas kaķi. Un ne tikai viņi. Aizkrauklē cilvēki no loga meta barību klaiņojošai lapsai. Nesen vajadzēja iemidzināt divas lapsas, kuras bija slimas ar kašķi.
Atgriežoties pie jautājuma par kaķiem, Anita Ozola saka — cilvēkus var iedalīt divās grupās. Vieni ir aizstāvji, kas dusmojas par to, ka kaķus ķer, kaut kur ved. Otri ir par tūlītēju dzīvnieku iznīcināšanu.
Kāds ir lielākais drauds, ja kaķu skaits pieaug? Pirmkārt, slimību izplatība. Dzīvnieki slimo ar kašķi, iekšējiem un ārējiem parazītiem. Smaka, urīns un fekālijas ir otra problēma. Vasarā, kad izmanto spēļu laukumus, smilšu kastes, pastāv iespēja, ka bērni var saskarties ar slimo kaķu atstātajiem izdalījumiem.
Problēma ir arī kaķiem atstātais ēdiens. Tas bojājas, pievilina citus zvērus, jau pieminētās lapsas.
Savukārt attiecībā uz suņiem problēma ir ar dzīvnieka čipa nolasīšanu. Valsts policijai čipa nolasītāju nav. Atrodot noklīdušu suni, jāizsauc pašvaldības policija, kurai šāds lasītājs ir. Sarunas noslēgumā Anita Ozola aicina iedzīvotājus būt atbildīgiem, tajā skaitā sterilizēt dzīvnieku.
Situāciju raksturo kā katastrofālu
Veterinārārste Beatrise Kalnaraupa, stāstot par kaķu nekontrolēto vairošanos, atklāj ka, piemēram, Koknesē situācija ar bezsaimnieku kaķiem ir katastrofāla. Viņas pieredzē no trim sterilizētām kaķenēm nācās izņemt 14 kaķēnus, kas vēl nebija piedzimuši. “Divas no tām bija jaunas kaķenes, un Koknesē kopumā ir daudz dzemdējošas kaķenes,” skaidro ārste.
Pēc “Felidas” slēgšanas problēma kļūst arvien akūtāka arī Aizkrauklē. B. Kalnaraupa uzsver, ka kaķu vairošanās ir ārkārtīgi ātra — kaķenēm grūsnība vidēji ilgst tikai divus mēnešus. Kaķēni piedzimst, un pēc četriem mēnešiem kaķene jau atkal ir gatava pāroties. Turklāt no medicīnas viedokļa kaķenēm ovulācija notiek pārošanās akta laikā, kas gandrīz 100% garantē grūsnību.
“Noķert kaķenīti brīdī, kad viņa nemeklējas, ir ļoti grūti. Tāpēc gandrīz visas ielas kaķenes, kuras sterilizē, ir grūsnas, ja vien viņas nav pavisam jaunas vai tikko pirms mēneša dzemdējušas,” stāsta veterinārārste.
Kaķenēm sterilizācija ir nopietna operācija, kas tiek veikta narkozē. Tiek atvērts vēdera dobums un izņemti visi reproduktīvie orgāni. Šī procedūra ir darbietilpīgāka un dārgāka nekā runču kastrācija, kur process ir ātrāks un vienkāršāks.
Bezsaimnieku dzīvnieku sterilizācijai cenas parasti ir zemākas nekā privātajiem kaķiem — gan tāpēc, ka pašvaldībām ir ierobežots budžets, gan tāpēc, ka procedūras tiek veiktas masveidā. Operācijas laikā ielas kaķiem nogriež ausu galiņu, lai iezīmētu, ka dzīvnieks ir kastrēts — tas nepieciešams, lai veterinārārsti un ķērāji to redzētu.
B. Kalnaraupa atzīst, ka lielākās grūtības rodas nevis ar kaķiem, bet gan ar cilvēkiem. Dažas iedzīvotājas, kas baro ielas kaķus, pat neļauj tos ķert sterilizācijai, jo uzskata, ka dzīvniekiem tiek darīts pāri. “Beigās pašvaldībai ir lielāka cīņa ar cilvēkiem nekā ar kaķiem,” saka ārste.
Galvenais risks ir blusas
Viņa arī norāda, ka iedzīvotāji uzmanīgi seko līdzi, vai kaķiem pēc sterilizācijas ir nogriezts auss galiņš, un sūdzas, ja tas nav izdarīts. “Cilvēki ir ļoti acīgi. Diemžēl vienai no trim kaķenītēm austiņas galu nenogriezu. Vēlāk veiksmīgi viņai atradu mājas,” atceras veterinārārste.
Lēmums par bezsaimnieku kaķu eitanāziju ir ārsta atbildība. To izvērtē pēc dzīvnieka veselības — vai kaķis ir slims, vai viņam ir infekcijas, kas var apdraudēt citus dzīvniekus.
“Mežoņus ārstēt nav iespējams – viņi baidās no cilvēkiem. Ja dzīvniekam nav saimnieka, viņš nevar pasildīties mājās, un viņam netiek nodrošināta labturība, tad tas ir brīdis, kad izvēlos eitanāziju,” skaidro veterinārārste. Pēc eitanāzijas dzīvnieku līķi tiek utilizēti — tos uzglabā saldētavā, līdz atbrauc speciālā dienesta mašīna.
Veterinārārste nomierina, ka kaķi nav lieli infekciju pārnēsātāji cilvēkiem. Galvenais risks ir blusas, īpaši, ja cilvēki regulāri apmeklē pagrabos dzīvojošos kaķus. Teorētiski kaķi var pārnest arī cērmes, taču tam nepieciešama tieša saskarsme.
“Lai inficētos ar parazītiem, tev ir jābūt ciešā saskarsmē ar kaķi, piemēram, bučot un pēc tam nemazgātām rokām kaut ko ielikt mutē. Caur ādu parazīts netiek,” skaidro ārste.
Beāte Kalnaraupa ir atvērusi savu veterināro kabinetu Rūpniecības ielā Aizkrauklē un piedāvā mājas izbraukumus visā Aizkraukles novadā. Viņa ir saņēmusi Aizkraukles novada pašvaldības atbalstu veterinārajiem izbraukumiem un piedalās projektā par bezsaimnieku dzīvnieku sterilizāciju.
“Aizkraukles novada pašvaldība mēģina risināt situāciju, izķerot kaķenes, sterilizējot un tad izlaižot atpakaļ ierastajā vidē,” stāsta ārste. Viņa uzskata, ka sterilizācija, nevis visu kaķu likvidācija, ir vienīgais ceļš, kā mazināt bezsaimnieku dzīvnieku problēmu.
Izskata iespēju būvēt savu patversmi
Pašvaldības izpilddirektors Uldis Riekstiņš saka, ka pašreizējā situācija ar dzīvnieku patversmes pakalpojumu sniegšanu ir kļuvusi par nopietnu izaicinājumu. Lai gan sākotnēji bija cerības uz sadarbību ar “Felidu”, organizācija tomēr nolēma neiegūt patversmes statusu.
““Felida” ļoti vienkārši varēja kļūt par šādu patversmi, būtu jāizpilda tikai daži nosacījumi. Mēs noteikti viņus atbalstītu, bet viņi negribēja cīnīties ar likuma ierobežojumiem,” skaidro Riekstiņš.
Pašvaldība jau vairākkārt ir izsludinājusi iepirkumu patversmes pakalpojumu sniegšanai, taču neveiksmes turpinās. Pirmajās divās reizēs nepieteicās neviens pretendents, tagad tiek gatavots trešais iepirkums ar citādākiem nosacījumiem.
Sarežģīta situācija izveidojusies ar patversmi “Mežvairogi”, ar kuru pašvaldībai bijusi laba sadarbība. Arī cerības uz sadarbību ar patversmi Jēkabpilī nepiepildījās.
Ja sadarbība ar esošajām patversmēm neizdosies, pašvaldībai būs jāapsver savas patversmes izveidošana, visticamāk, uzticot to pašvaldības kapitālsabiedrībai “Aizkraukles KUK”.
Pēc izpilddirektora aplēsēm, pirmreizējais ieguldījums šādas patversmes izveidošanai varētu būt aptuveni 100 000 eiro, un turpmāk katru gadu būtu nepieciešami vēl apmēram 100 000 eiro tās uzturēšanai. Salīdzinājumam — Jēkabpilī pašvaldības dotācija dzīvnieku patversmei pieaugusi no 70 000 līdz 100 000 eiro gadā. “Tas nozīmē, ka nodokļu maksātāju nauda aizies šim pasākumam. Diez vai cilvēki būtu mierā, ja izķertu kaķus, ieliktu patversmē un nodokļu maksātāji to visu apmaksātu,” pauž bažas U. Riekstiņš.
Tikmēr pašvaldība turpina darbu ar klaiņojošiem dzīvniekiem pēc pašreizējās prakses — noķertos dzīvniekus sterilizē vai kastrē, marķē ar iegriezumu austiņā un izlaiž tajā pašā vietā, kur tie noķerti.
“Ja 20 kaķus noķersim pie atkritumu urnas, tad pēc visām šīm procedūrām tos arī palaidīsim turpat atpakaļ. Ir pašvaldības, kuras masveidā izķēra kaķus. Piemēram, Rīgā tāpēc atgriezās žurkas. Tie ir dabīgi procesi, kuros ļoti uzmanīgi jāiejaucas,” skaidro izpilddirektors.
Veidojot jauno iepirkumu, pašvaldība ņem vērā arī Rīgas negatīvo pieredzi. “Rīdzinieki mūs brīdināja ļoti uzmanīties iepirkumā — neparedzēt patversmei tiesības savākt dzīvniekus bez pašvaldības ziņas. Rīgā esot bijis tā, ka tās apzināti ķēra visu pēc kārtas — baložus, vārnas, stārķus — jo pašvaldība visu apmaksāja. Tas pārvērtās par milzu biznesu,” atklāj Riekstiņš.
Pašvaldība jaunajā iepirkumā ir iekļāvusi aizsardzības mehānismus, lai novērstu šādu situāciju, taču paliek neskaidrība, kāpēc patversmes tomēr nevēlas sniegt pakalpojumu.
Ja arī trešais iepirkums nebūs veiksmīgs, pašvaldībai nāksies nopietni apsvērt savas patversmes izveidi, lai gan tas būtu visdārgākais un sarežģītākais risinājums.
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Alūksnes un Malienas Ziņas” un “Ziemeļlatvija”. Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild “Staburags”.
