Latvijā jau piekto gadu notiek konkurss “Eiropas Gada koks Latvijā”, kas ļauj iepazīt Latvijas kokus ar aizraujošiem stāstiem, iespaidīgiem un ne tik iespaidīgiem izmēriem, nozīmīgu vietu kultūrvēsturiskā mantojuma un dabas vērtību saglabāšanā.
Šogad balsošanai nodoti 13 stāsti – ne tikai par vienu koku, bet arī par koku rindām un alejām. Tajā skaitā arī trīs stāsti no Aizkraukles novada. Balsojums par “Eiropas Gada koku Latvijā” notiks līdz 15. novembrim. Nobalsot var mājaslapā eiropasgadakoks.lv
Konkurss “Eiropas Gada koks” citviet Eiropā notiek no 2002. gada, to rīko ar mežu, zemi, vidi un vēsturi saistītās organizācijas. Latvijā konkursa rīkotāji ir Latvijas Mežu sertifikācijas padome un Latvijas Meža īpašnieku biedrība, kas turpina tradīciju godināt īpašos kokus Latvijā un nest šos stāstus ārpus Latvijas robežām.
Konkursa mērķis ir mudināt cilvēkus iesaistīties vietējā vides un kultūras mantojuma izzināšanā un saglabāšanā, daloties ar aizraujošiem stāstiem par kokiem, kas ir daļa no mūsu dzīves, dabas, ainavas un vēstures.
Koks un stāsts, kas saņems vislielāko balsu skaitu, piedalīsies Eiropas konkursā. Latvijas konkursa pirmās vietas ieguvējam tiks veltīta īpaša sakopšanas talka vai cita veida pasākums, atkarībā no situācijas un vajadzībām.
Viens no konkursa organizatoriem Pauls Rēvelis piekodina, lai balsotāji precīzi norāda savu e-pasta adresi, uz kuru tiek nosūtīta apstiprinājuma saite par piedalīšanos balsojumā. Tā jāatver un balsojums jāapstiprina. Ja tas netiek izdarīts, balsojums netiek pieņemts. Pagājušajā gadā bijuši vairāki desmiti neprecīzi norādītu e-pasta adrešu un apstiprinājumi līdz ar to netika veikti.
Mazzalves ozols
“Aizkraukles novada Mazzalves pagastā pie Mazzalves pamatskolas (Ērberģes muižas) aug varens, dižciltīgs ozols. Tas ir tik stiprs, cik stipra ir Mazzalves pagasta kopiena. Šogad pagasts saņēma atpazīstamības zīmi “Viedais ciems 2025”.
Sirmā ozola kuplais vainags izstaro labvēlīgu auru visiem, kas pie tā pieglaužas. Ozols ir aizsargājams dabas objekts – dižozols. Koks priecē visus vietējās kopienas ļaudis un tūristus, kuri iegriežas Mazzalves pagastā. Mācību stundās ozols tiek mērīts, zem tā notiek pasākumi, arī kāzas, par ozolu skolēni raksta stāstus, dzejoļus, pasakas, miniatūras. Rudenī tiek vāktas zīles, ko nodod zooloģiskajam dārzam vai aizved uz kafijas ražotni “Alīdas kafeja”. Ozola fotogrāfija rotā grāmatas “Mazzalves dižozola stāsti’’ vāku. Ozols vienmēr tiek apkopts un aprūpēts, lielākajos pasākumos izgaismots. Tas iekļaujas dabas ainavā un papildina kultūras vidi ar savu varenumu un diženumu.”
Meļkitāru liepa
“Starp saknēm un akmeni”. Meļkitāru liepas stāsts (saīsināti).
“Stāvu te jau simtiem gadu ar kuplo lapotni un sīku lapu čukstiem vējos. Esmu redzējusi gadalaiku ritmu, cilvēku nākšanu un iešanu, esmu dzirdējusi vairāk stāstu, nekā jūs, cilvēki, spētu pierakstīt. Blakus man ir Meļkitāru Muldakmens, vecāks par mani, apsūnojis un kluss. Mēs abi esam vienīgie liecinieki tam, kas šeit reiz bija un vairs nekad nebūs.
Reiz šeit bija dzīvība, bija mājas – daudz māju, kur katra sēta elpoja kopā ar dabu.
Spītnieki, Dzelmes, Jaunmeļkitāres, Strēlnieki, Daugavas Bordzēni, Austrumi, Apariņas, Lazdiņi, Upmaļi, Pumpuri un Apsēni, katra māja bija kā dzīva elpa, kur cilvēki un daba dzīvoja roku rokā. Ozolu birzis stiepās tālāk, nekā acs spēja saredzēt. Takas un ceļi veda no mājas uz māju, savienojot kaimiņus gan ar ceļiem, gan kopīgām rūpēm un priekpilniem svētkiem. Mājas grima sirmu koku ēnā, pavasarī tās pazuda ābeļziedu baltumā. Ik viensēta bija kā mazs parks, kur cilvēks dzīvoja saskaņā ar zemi un debesīm.
Tas bija toreiz…
Jauns gadsimts. Lauku ainavu posta jauno kungu velnišķīgie plāni – saules paneļu parki, kas aizstāj ziedošo rudzu laukus un izjauc seno svētvietu enerģētiku. Es nezinu, kas notiks ar šo zemi, kad vēja monstri pacelsies debesīs. Zinu vienu, tas, kas bija, vairs nekad neatgriezīsies.
Vēl dažreiz nāk cilvēki. Viņi skatās uz mani ar izbrīnu, pieskaras manai mizai. Vai viņi dzird to pašu, ko es? Vai viņi jūt tos smieklus, kas reiz skanēja?
Es esmu Meļkitāru liepa, es atceros. Meļkitāru Muldakmens arī. Mēs stāvēsim, cik spēsim, līdz arī mūs aiznesīs laika vējš vai cilvēku rokas. Bet, kamēr manās lapās čukst vējš, saknēs dzīvo atmiņas, kā bija toreiz, es stāstīšu, jo koki neaizmirst. Ja klausīsieties uzmanīgi, varbūt dzirdēsiet mūsu stāstu. Akmeņi klusē vien tāpēc, ka neviens vairs nespēj viņus sadzirdēt.”
Skrīveru ozolu rinda
“Skrīveros atkal gatavojas slepkavot kokus. Tā notika Ozolu ielā. Šobrīd izskatās, ka nākamā būs Daugavas iela. Tā notiek, kad pie teikšanas nonāk cilvēki, kuriem Skrīveros nav sakņu kā kokiem, kuriem pietiek ar spraugu un pāris smilšu graudiem betona bruģī… Ozoli ir pārdzīvojuši divus pasaules karus, tie aug, spītējot cilvēkiem un laikam. Teju pusotru gadsimtu tā ir bijusi skaista vieta Skrīveros, viena no pirmajām, kur pavasaros plaukst gaiši zaļas ozollapas un cauri tām var vērties zilās debesīs. Tas vienmēr dod cerību.
Jā, vairākiem ozoliem mazliet pietrūkst līdz dižkoku statusam, lai tos aizsargātu valsts. Taču, kas zina, ja ozolus izdosies nosargāt, Skrīveros būs vairāki dižkoki. Turklāt teju blakus cits citam…”
