Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos” un novada kultūras centrā apskatāma divu māsu tekstilmākslinieču Daces Pudānes un Ilonas Linartes-Ružas tekstildarbu izstāde “Mirklis”, kas būs aplūkojama līdz oktobra beigām. Šajā nedēļā interesentiem bija iespēja tikties ar darbu autorēm.
Mākslinieks ir tas, kas redz
“Gribu dalīties ar jums savā un muzeja darbinieku priekā, ka mums ir šāda skaista izstāde. Kā vienmēr, viss notiek nejauši un notiek tā, kā tam ir jānotiek,” sacīja muzeja “Kalna Ziedos” direktore Dzintra Cepure. Direktore Daces Pudānes un Ilonas Linartes-Ružas darbus bija redzējusi pērn izstādē Daugavpilī, kad devās kultūras pārvalžu organizētā braucienā. Toreiz Dzintrai kārtīgi apskatīt izstādi neizdevās, bet viņa nodomāja, ka šie darbi jāizstāda arī Aizkrauklē, un guva mākslinieču atsaucību.
“Mēs esam izaugušas mākslinieku ģimenē, kur mamma gleznoja,” savu stāstījumu iesāk Ilona Linarte Ruža. Arī abas māsas jau no bērnības zīmē: “Mums tika iedots papīrs, krāsas, un arī mēs savā nodabā zīmējām un gleznojām. Mums likās, ka labāk nevar būt, kā pavadīt laiku. Pēc 8. klases beigšanas kopā ar māsu aizgāju uz tekstilniekiem Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Neesmu to nožēlojusi nevienu dienu un nevienu stundu, jo tekstils — tas ir viss. Tie ir apģērbi, audumi, faktiski viss, ko mēs redzam dabā, kā veidojas tekstilmateriāli, saistīti ar tekstilijām. Tas ir tas, kas mani attīsta arī šodien kā mākslinieci.
Pēc Lietišķās mākslas vidusskolas bija ceļš uz Mākslas akadēmiju, un paldies visiem profesoriem. Manuprāt, akadēmijā tikai skolotāji ir tie, kas mūs virza un rāda, par ko un kā domāt. Mums ar māsu bija laime mācīties pie profesora Heimrāta, Aijas Baumanes un citiem pasniedzējiem. Viņi ievadīja skaidri un mērķtiecīgi — tekstils ir viss, un tu vari skatīties, mēģināt, eksperimentēt un darboties, kā sirds vēlas. Manuprāt, tā ir mākslinieka būtība, ka viņš var eksperimentēt. Tieši eksperimenti ir tie, kas man personīgi ļauj darboties un strādāt tālāk.”
Rada mājīgu sajūtu
“Es gribu piemetināt, kapēc izstāde un kāpēc mēs abas divas,” māsas teikto papildināja Dace. “Mēs esam dvīnes. Blakus esam bijušas vienmēr. Noteiktā vecumā “sadalās”, katrai izveidojas sava ģimene, bet saites nepazūd nevienu dienu.
Kāpēc kopā? Šī tehnika, kurā mēs strādājam ar audumiem, prasa četras rokas. Vienam ir samērā grūti to izdarīt. Noteiktā laikā sazvanāmies un vienojamies, kad strādāt. Līdz ar to darbi top kopā. Runājot par kompozīcijām, par to izrunājam pirms tam. Mēs ļoti ātri nonākam pie kopsaucēja, un nekad nav jāstrīdas. Mums pamatus ielika mamma, un līdz ar to nav problēmu strādāt kopā. Drīzāk strīdi un diskusijas ir par sadzīviskām lietām.”
Ilona vēl papildina, ka viņu darbu kompozīcijās 99 procenti ir daba. “Tikai dabu mēs redzam diezgan reālistiski. Mēs dabas izjūtu liekam caur sevi un ar audumiem parādām savās kompozīcijās,” viņa teic. Pēc Daces sacītā, arī materiāls nosaka, kādu kompozīciju veidot. Mākslinieces atklāj, ka pirmajos gados darināja gobelēnus, to bija daudz un arī izmēru ziņā lieli. Viņu darbi redzami izstādēs galvenokārt Latvijā, bet tie ir arī ceļojuši uz privātajām kolekcijām daudzās pasaules valstīs. Atceroties gleznošanas un zīmēšanas pasniedzējus, top arī pa kādai gleznai vai zīmējumam. Izstādē “Kalna Ziedos” apskatāmajos darbos pamatā ir aplikācijas.
Abas mākslinieces sveica kultūras centra mākslinieciskās daļas vadītāja Vanda Arnta-Laizāne, jo daļa darbu ir apskatāma arī kultūras centrā. Tāpēc katrs var apskatīt darbus abās vietās un salīdzināt.
Uz savu kursabiedreņu un arī kolēģu veikumu paskatīties bija atbraukusi skrīveriete tekstilmāksliniece Baiba Vaivare: “Ļoti patīkami, ka darbi, kurus pārsvarā esmu skatījusies lielajās izstāžu zālēs, skatāmi Aizkrauklē. Man patīk, ka darbi ir gan uz baltā fona, gan dabīgā materiāla, un tas rada mājīgu sajūtu. Domāju, noteikti ir vērts atnākt un aplūkot, jo tāda tīrība reti sastopama. Gara tīrība.” Jāpiebilst, ka Baiba un Dace no 2008. gada iekārtojušas vairākas lielās Dziesmu svētku izstādes.
Ilona un Dace “Staburagam” pastāstīja, ka, pirms sāka veidot aplikācijas, abas audušas. “Jebkuram māksliniekam sevi gribas izteikt radoši. Tā kā audums ir tekstilija, sākām ar audumiem. Sākums bija citādāks, bet savu tehniku attīstām,” saka Dace. Pirmie darbi bija mazāka izmēra, bet Rotko centrā jāizstāda lielformāta darbi, ko vienam izveidot ir fiziski grūti. Tā radušies māsu kopdarbi.
Mākslinieces atzina, ka būtībā viņas iedvesmo viss, kas sastopams apkārt. Dace teic, ka, pirms aptuveni 20 gadiem nonākot laukos, varēja novērot dabas ritējumu. Rīgā tas nebija iespējams, tur iedvesmas objekti bija pilsēta, bruģis, ritmi, nejaušības, ko neceri ieraudzīt ejot, un viss, kas uzrunā.
Izstādē darbos dominē pelēkie toņi. Kāpēc? “Pamatā to nosaka materiāls. Bet daba ir tik skaista, kad tā ir pelēcīga, ka bieži vien tas krāšņums, kas apkārt, nomāc. Mēs pelēkajos meklējam miera sajūtu,” teic Ilona.
