Valdība nesen apstiprināja Zemkopības ministrijas rīcības plānu skolēnu ēdināšanas pilnveidošanai. Skaistu vārdu netrūkst — bērniem jādod veselīga, kvalitatīva maltīte no vietējiem produktiem, jāstiprina īsās pārtikas ķēdes, jāmazina atkritumi. Ministrs Armands Krauze pat paziņoja, ka vietējā pārtika skolās esot mūsu bērnu spēks un valsts drošība.
Šobrīd daļā Latvijas skolu ēdināšanu nodrošina Lietuvas uzņēmumi. Piemēram, pavasarī notikušajā Rīgas skolu ēdināšanas iepirkumā uzvarētāju noteikusi nejaušība. 53 miljoni eiro sadalīti izlozē, un tajā pārliecinoši laimējies lietuviešu uzņēmumam. Pašvaldība skaidro, ka visi piedāvājumi bijuši vienlīdz labi un tāpēc izņēmuma kārtā piemērota loterija.
Tas, ka ēdinātājs nav no Latvijas, gan jau nenozīmē, ka maltīte ir slikta, tomēr jautājums paliek: vai netiek atņemta iespēja mūsu pašu zemniekiem un uzņēmējiem?
Ja tiešām vēlamies īstenot skaistos solījumus, jāskatās uz zemūdens akmeņiem. Vietējā pārtika var būt dārgāka – daļai mazo zemnieku nav lielu uzņēmumu, kādi ir lielajiem, tajā skaitā ārzemju piegādātājiem. Līdz ar to pastāv iespēja, ka piegādes var būt neregulāras — ja slikta raža vai sabojājas tehnika, skolai nevar vienkārši pateikt: “Šodien kartupeļu nebūs”. Produkcijas dažādība arī ir izaicinājums — viena saimniecība audzē burkānus, cita — lopus, bet skolas ēdienkartei vajag visu.
Ne mazāk būtiska ir birokrātija. Mazajiem zemniekiem iepirkuma konkursos jāsacenšas ar lielajiem spēlētājiem, kuriem ir atsevišķi juristi, loģistikas ķēdes. Vai mēs sagaidām, ka zemnieks, kurš dienā slauc govis, vakarā rakstīs 50 lapu garu piedāvājumu?
Un vēl — sabiedrībai būs jāizšķiras, cik daudz esam gatavi maksāt par “vietējo”. Vai pusdienu šķīvim skolā jākļūst dārgākam, lai bērns ēstu tepat audzētu pārtiku? Vai pieļausim risku ar piegādēm, lai stiprinātu savējos? Tie ir jautājumi, kas pagaidām miglā tīti.
Zemkopības ministrijas plāna ideja ir pareiza — stiprināt vietējo, dot bērniem veselīgu pārtiku un varbūt audzināt cieņu pret darbu laukos. Bet, kamēr iepirkumu sistēma nav pārveidota tā, lai tajā varētu iekļauties arī mazais saimnieks, tikmēr tās paliks tikai skaistas frāzes.
Ja mūsu bērnu pusdienu šķīvis ir nākotnes spogulis, tad šodien tajā pārāk bieži atspoguļojas kaimiņvalsts ēna.
