Skrīverietei Dainai Dzerkalei ikdienā ir divas aizraušanās — bērnudārzā “Sprīdītis” viņa ir skolotāja, bet pārējā laikā biškope. Viņa ir vienīgā Aizkraukles novadā, kas piedalās Vislatvijas akcijā “Medus diena dravā”. Tas nozīmē, ka, piesakoties mājaslapā medus.lv, var apmeklēt dravu biškopja pavadībā, iepazīt dažādas medus garšas un bišu dzīvi.
Ziedi izskaloti un barības maz
Daina stāsta, ka dravā Skrīveros, Ziedu ielā, ir pieci stropi. Tie noder kā uzskates līdzeklis visiem interesentiem. Apmeklētājus pieņem ne tikai šīs akcijas laikā, bet jebkurā citā laikā. Vien tad vizīti laikus jāpiesaka. Programmas ir dažādas. Vienas piemērotas skolēniem, bērnudārza audzēkņiem, citas pieaugušajiem. Bērniem rāda, kā iekurt dūmekli, kāds ir bitenieka tērps, un, tajā ietērpušies, paši dodas arī pie stropa. Ir klases, kas pie Dainas ierodas vairākkārt. Sākumā, lai uzzinātu biškopības pamatus, vēlāk, lai iepazītos ar medus produktiem. Lai iepazīšanās ar bišu dzīvi būtu pilnīgāka, dažiem stropiem ir stikla siena, kā Daina saka — televizors.
Četras reizes vairāk stropu nekā Skrīveros Dainai ir Latgalē, Preiļu novadā. Kā viņa pati saka — “džungļos”. Uz jautājumu, kāds šis ir medus gads, viņa atbild — ļoti, ļoti slikts. Tik, cik bites sanesa stropos, pietiks vien pašām, lai ziemu pārlaistu. Lai izveidotu jaunu saimi no atdalītajām bitēm, tās vajadzēja piebarot, citādi nebūtu spēka paveikt ikdienas darbus. Tomēr, neraugoties uz to, par bitēm Latgalē Daina saka — tām ir cita dziesma — laimīga. “Uz dzimto zemi Latgali vasarā braucu reizi mēnesī. Cenšos appļaut teritoriju, lai drava neieaug zālē,” stāsta skrīveriete. Latvijas austrumu pusē visu vasaru lija, bites tādā laikā no stropa izlido nelabprāt. Turklāt lietus izskalo ziedus, un tie der tikai smukumam. Šogad vairākas reizes bija tik slapjš, ka ar mašīnu pie dravas piebraukt nevarēja. Vajadzīgās mantas salika ķerrā un stūma līdz dravai. Arī pagājušo ziemu bites slikti pārlaidušas, turklāt trīs stropus izēdušas caunas. Vienīgais ienesums bija no vasaras sākumā ziedošā rapša. Šādā tukšā gadā nekas cits neatliek, kā ienākumus gūt no vecajiem — pagājušā un aizpagājušā gada — medus krājumiem.
Atšķirībā no vairuma bitenieku, Daina līdz šim nav pieteikusies nevienam atbalsta projektam, bet tagad saka — gribu atjaunot dravu. Baidās, bet pirmais solis sperts, interesējusies par projektiem Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centrā.
Var apgūt arī klūdziņu pīšanu
Stāsts nebūtu līdz galam “garšīgs”, ja tā autors pats savām acīm neredzētu “Ziedu ielas namiņu”, neizbaudītu dažādos medus. Nosaukums šai vietai un mājīgajam koka namiņam radies pirms četriem gadiem, piedaloties Mājas kafejnīcu dienās. Papildus garšas baudām, katrs varēja iesaistīties klūgu grozu pīšanā. Arī šo arodu Daina labi pieprot. Turklāt tepat var iziet klūdzinieka pilnu darba ciklu — sākot no kārklu vicu savākšanas un mizošanas līdz pat pīšanas iemaņām. Maza kārklu birzīte plešas dravas vienā malā.
“Ziedu ielas namiņā” varēju izgaršot septiņas medus garšas, un daļa no šiem paraugiem ir sūtīta Biškopības biedrībai. Šogad tirdzniecībai paredzētā medus plaukts namiņā principā tukšs. Tajā vien rapša un dažādu ziedu medus, kas ievākts augustā. Interesants, man līdz šim nezināms produkts ir propolisa sedziņas. Tās esot ļoti iecienījuši pirtnieki. Pirts karstumā sedziņas atveras — kļūst smaržīgas, un viens no virzieniem, kur tās izmanto, ir dažādu veselības problēmu, piemēram, mugurkaula saslimšanu ārstēšanai.
Medus cena spītīgi zema
Degustāciju sākam ar rapšu medu. Par to saimniece izstāsta atgadījumu no dzīves Latgalē. Dainas kaimiņiene virtuvē uz galda atstājusi iesāktu rapša medus burciņu. Tie, kas šo medu ēduši, zina, ka tas ātri sacukurojas, ir balts, pēc krāsas un konsistences atgādina cūku taukus. Atbraucis kaimiņienes znots, paņēmis šos “taukus” un cepis kartupeļus. Vēlāk brīnījies, kāpēc tie smaržo kā karamele. No pieredzes Daina saka, ka degustācijās rapšu medus, kad vēl nav sacukurojies un ir gaiši dzeltens, bieži iegūst augstāko vērtējumu. Jūnijā sviestais medus ir maigs, varētu ēst karotēm. Šis konkrētais gan nav no Dainas dravas, bet no Kokneses puses, Antas Kučeres bitēm. Jūlija medū izteikta ir liepu smarža un pēcgarša, kurā sajust var arī vieglu mentola noti. Augusta medus ir tumšs un stiprs. Tas bagāts ar minerālvielām, kā arī tajā ir lapu izsvīdums. Arī invazīvā, skaistā vārdā sauktā zeltslotiņa, ir labu labais nektāraugs. Daina stāsta, ka senāk bieži piedalījusies medus degustācijās, un tikai vienu medu vienmēr atšķīrusi no daudziem citiem. Tik īpašs ir latvāņu medus. Interesants un labi garšo rapšu medus sajaukts ar piparmētrām. Otrs sajaukums ir medus ar ziedputekšņiem. Kāds medus man tik ļoti kož kaklā, un Daina saka, ka tajā ir daudz āboliņa nektāra. Griķu medū daudz dzelzs, to iesaka mazasinības ārstēšanai, bet bitenieki to raksturo kā “smaržu no kūtspakaļas”. Dīvaini, bet šogad viršu ziedēšanas laikā bites stropos šo medu sanesušas maz. Interesants fakts — bišu vākums no viršiem ir tik blīvs, ka no šūnām to nav iespējams izsviest ar centrbēdzes metodi. Šūnas saspiež.
Dainai ir regulāri pircēji, kuri prasa nevis svaigo, bet pēc iespējas ilgāk nostāvējušos jeb izturētu medu. Tādu, kurš kristalizējies, ar stabilu garšu, un to viņi uzskata par vērtīgāku.
Būtisks jautājums ir medus cena. Daina saka, ka tā nav mainījusies, kopš eiro ieviešanas, tas ir vairāk nekā desmit gadu. Nesen par šo problēmu bijusi gara diskusija biškopju “WhatsApp” čatā. Vieni ir pret cenas celšanu, citi pauž pretēju nostāju. Daina teic, ka senāk puslitra burciņa maksājusi četrus latus, un tāda cena ir arī šogad, tikai eiro. Visi citi produkti sen kļuvuši dārgāki. Tiem, kas saka, ka dārgāku medu nepirks, viņa nepiekrīt. “Šogad esmu prasījusi sešus eiro, un tāpat pirka. Pircējs meklē pazīstamu pārdevēju. Reiz savu medu iedevu tirgot meitai. Viņa pārdeva divas burciņas, es divdesmit,” stāsta skrīveriete.
Bites gultā tagad mierīgas
Skrīveros darbojas arī “Bišu namiņš”, kas atvērts pirms sešiem gadiem. Ar četrām bišu saimēm, kas noliktas zem divām gultām. Tas pieder Dainas bijušā vīra tēvam Voldemāram Dzerkalim. Tagad, septembrī, bites kļuvušas mierīgākas, tāpēc gulēšanai virs atvērtiem stropiem liela jēga nebūšot. Toties vasarā, kad bites aktīvi rosās, namiņš smaržo pēc vaska un propolisa.
Namiņu tās saimnieks cēlis sev, lai ārstētos, bet ar laiku to piedāvājis arī jebkuram interesentam. Viņam jau pāri astoņdesmit gadu, sākušās veselības problēmas, tāpēc namiņu savā pārziņā pārņēmusi Dainas jaunākā meita.
Tur brauc un mieru rod cilvēki, kuri sirgts ar neirozi, miega traucējumiem, astmu. Tur labi izguļas, bet mājās miera un miega neesot. To, ka gulēšana bišu gultā palīdzējusi, saka arī tie, kas ārstējas no vēža. Viens seanss par attiecīgu samaksu ilgst vienu stundu.
Namiņā ir arī neliels muzejs, kurā apskatāmi dažādi bitenieku piederumi un viesu grāmata, kurā ieraksti no visas Latvijas.
Konkurentus nevar ignorēt
Latvijas biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs Valters Brusbārdis
Valters Brusbārdis ir Latvijas biškopības biedrības valdes priekšsēdētājs. Vairākus gadus Talsu pusē turējis ap 70 bišu saimju. Par šo gadu saka — ļoti slikts. Jo īpaši Latgalē, kur visu vasaru lijis. Ja labā vasarā no saimes var noņemt 30—50 kilogramu medus, šogad tikai 5—10 kilogramus. Labāka situācija bija pārējā Latvijā, īpaši Kurzemē, kur lietus lijis retāk. Kopumā ne pārāk ražīgi bijuši iepriekšējie pieci gadi, līdz ar to pārāk lieli medus uzkrājumi nav izveidojušies. Biedrības vadītājs atzīst, ka medus cena ilgu laiku nav mainījusies un šogad to varētu nedaudz palielināt. Jārēķinās ar konkurenci, jo netālu — Polijā un Ukrainā — ir lieli uzņēmumi, kas nodarbojas ar medus fasēšanu. Savukārt vienas no lielākajām medus ražotājām ir Spānija un Grieķija. Latvijā ir ap 100 tūkstošiem bišu saimju, kas nav daudz. Savukārt lielākais medus patērētājs ir Vācija.
Kas notiks, ja arī nākamais gads būs tikpat slikts? Valters saka, ka šo jautājumu viņam uzdod bieži. “Latvijā biškopji papildus medus ražošanai lielākoties strādā algotu darbu. Neesmu tik skeptisks, ka tāpēc šī nozare varētu izzust. Bieži šādu lielas neražas gadu nav. Manā 30 gadu pieredzē tādi bijuši vien pāris,” teic biedrības vadītājs.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.
