Tēva šūtās lellītes ieintriģē sēsties pie šujmašīnas. Kvalitāte apvienojumā ar unikalitāti

No bērnības eksperimentiem ar šujmašīnu līdz pirmajām modes kolekcijām — jaunais dizainers Haralds Babris no Aizkraukles ar savu piemēru rāda, kā interese par modi un radošums var attīstīties paralēli mūzikai, sportam un citām interesēm. Viņa ceļš ir pierādījums tam, ka drosme uzdrīkstēties un neatlaidība palīdz atrast savu stilu un radīt ko patiesi unikālu.

Viss ir iespējams, ja sev uzticas

— Kā veidojās tava interese par modi, un kā nonāci līdz lēmumam izvēlēties šo ceļu?

— Paralēli mācībām Aizkraukles novada vidusskolā apmeklēju arī P. Barisona Aizkraukles Mūzikas skolu un dažādus sporta treniņus — vieglatlētikas un karatē. Tāpat iesaistījos teātra pulciņā, kuru vadīja Taiga un Juris Kalvišķi. Vienīgā izrāde, kurā piedalījos, bija “Pifa piedzīvojumi”. Tajā iejutos Dudū tēlā. Vēlāk tēta darbnīcā, piesēžoties pie šujmašīnas, sapratu, ka mani aizrauj šūšana. 9. klasē nonācu izvēles priekšā, kur doties tālāk. Varianti bija divi — aktiermāksla vai mode. Otrā iespēja mani saistīja vairāk. Pirms iestājeksāmeniem trīs mēnešus mācījos Aizkraukles Mākslas skolā, apguvu perspektīvas likumus, krāsu teoriju un izkopu roku zīmēšanā. Pirmā skola, kur iesniedzu dokumentus, bija Rīgas Mākslas un mediju tehnikums. Mani uzņēma, un biju ļoti priecīgs, taču paralēli pieteicos arī Rīgas Dizaina un Mākslas vidusskolā. Kad uzzināju, ka esmu tur iestājies, biju pārlaimīgs — tā bija mana galvenā izvēle.

— Tas bija izaicinošs lēmums?

— Man bija apmēram 15 gadu, kad sāku šūt spilvendrānas. Ar parasto mājas šujmašīnu centos izšūt ornamentus. Mani ļoti iedvesmoja tēta darbs, kā viņš ar rokām un šujmašīnu izgatavo lelles. Aizrāva pats process — no divdimensionāla materiāla rodas trīsdimensionāls objekts. Tā bija sava veida drosmīga ieiešana pilnīgi citā, tobrīd svešā pasaulē. Pēc 9. klases absolvēšanas pārcēlos no Aizkraukles uz Rīgu, kur sāku veidot jaunu draugu un paziņu loku. Man pavērās jaunas perspektīvas un pavisam cits skatījums uz lietām. Jau pirmajā kursā mani uztvēra un mācīja kā mākslinieku, lai gan viegli nebija — tieši tad sākās kovids. Visu to gadu mācījos attālināti, paliekot Aizkrauklē. Par laimi, tētim bija sava darbnīca, kurā varēju darboties no rīta līdz vakaram.