Sākusies augusta pēdējā nedēļa, kas, visticamāk, paskries tikpat ātri kā pārējās šajā vasarā. Ar vienu kāju jau esam jaunajā mācību gadā, bet vēl gribas kādu soli paspert atpakaļ un pakavēties atmiņās. Aizvadītā nedēļas nogale, kā daudzas citas, bija notikumiem pārbagāta, un tajā visā šķiet pabālēja mums tik nozīmīgais datums — 23. augusts. Kalendāros tas ierakstīts kā staļinisma un nacisma upuru piemiņas diena, kas ievilka melnu svītru Latvijas vēsturē. Bija jāpaiet 50 gadiem, lai gaišāku to darītu Baltijas ceļš, kad cilvēki no Igaunijas līdz Lietuvai sadevās rokās vienoti par brīvību.
Šis notikums daudzkārt apspriests un pārrunāts, iegūlis cilvēku atmiņās un tagadējo bērnu apbrīnā. Ar savu vienkāršo ideju, mierpilno norisi un vēsti, kas pāršalca visai pasaulei — mēs gribam būt brīvi! Tās ir arī manas izjūtas no Baltijas ceļa, kurā pati piedalījos.
Ir bijušas diskusijas, un arī nesen uzklausīju viedokli, ka Baltijas ceļa dalībnieki pelnījuši apbalvojumu līdzīgi kā tie, kuri devās uz 1991. gada barikādēm Rīgā. Vai to tiešām vajag, grūti pateikt, jo, iespējams, ne par visu jādod medaļa. Vismaz ne tā man svarīga, bet apziņa, ka šis un citi soļi palīdzēja drupināt padomju iekārtas bruņas un tuvināt mūs neatkarībai. Atgādināt par to visu gan vajag un vienmēr, jo tā ir ne tikai mūsu vēsture, bet arī spēka avots, kurā pasmelties gan mums pašiem, gan jaunajai paaudzei. Viņiem to vajag pat vēl vairāk, jo nevar zināt, kādas kaujas būs jāizcīna nākotnē.
Ikdienā par to visu piemirstam, un kaut kas cits šķiet svarīgāks. Nereti nodomājam — gan jau rīt pagūšu, bet atmiņas un izjūtas gaist. Šogad 23. augustā arī es pati nebiju nevienā Baltijas ceļa atceres pasākumā, bet to sajūtu vēl paguvu noķert Rīgā pie Brīvības pieminekļa un Vērmanes dārzā pa ceļam uz “Prāta Vētras” koncertu Mežaparka estrādē. Tik daudzskaitlīgā pasākumā tur, manuprāt, biju pirmo reizi kopš Tautas manifestācijas 1988. gada 7. oktobrī vai Dziesmu svētkos. Notikums un emocijas, protams pavisam citas. Arī gaisotne citādāk uzlādēta, nekā toreiz. Tas viss atgādināja par vērtībām, kas mums ir, par to, ka pat viena dziesma var tik ļoti vienot un spēcināt, lai mēs visi sadotos rokās. “Prāta Vētras” singlam “Mana dziesma” ir jau 20 gadu, bet tā joprojām skan kā himna, ko ar tik lielu pietāti koncertā līdzi dziedāja klausītāju tūkstoši.
Kad no koncerta devāmies projām no Mežaparka, kāds tramvajā arī sāka šo dziesmu, un piebalsoja viss vagons. Tikpat dvēseliski kā koncertā, uzsmaidot cits citam, radot to labo sajūtu, ka esi starp savējiem.
