Pasists panks un kūdītājs. Dita Kalnriekstiņa: viss, kas cilvēkus padara labākus, ir brīnišķīgs!
14:1425.08.2025
IVETA SKABA
375
Dalies:
Pļaviņietei Ditai Kalnriekstiņai māksla nav veids, lai pierādītu sevi. Dita glezno savam priekam, tas ir viņas izaicinājums. Ar prieku viņa brauc uz Koknesi, kur gleznošanu ierāda saviem domubiedriem. Skatoties, kā glezno citi, viņa arvien vairāk pati iemācās.
Meža vidū pie vecmāmiņas
— Esat pļaviņiete?
— Jā. Esmu viena no pēdējiem bērniem, kas dzimuši Pļaviņās. Tas bija laikos, kad Pļaviņu pilsēta auga un plauka.
17 gados pabeidzu Pļaviņu vidusskolu. Tas tāpēc, ka tad, kad sāku skolas gaitas, sākās eksperimenti ar sešgadniekiem. Vērojot sevi un klasesbiedrus, vēlāk radās secinājums: ja bērns attīstījies, var arī sešos gados iet uz skolu. Tas ir ļoti individuāli. Ir bērniņi, kuri vēl septiņos gados nav gatavi skolas gaitām.
— Kad jūs satiku Staburagā, pie molberta iemūžinot un palīdzot iemūžināt dienziedes, atklājāt, ka pēc profesijas neesat māksliniece. Kas ir jūsu profesija?
— Esmu friziere. Kad mācījos, daudz nācās zīmēt. Es zīmēju jau no bērnības. Negāju dārziņā, dzīvojos pa māju. Bērnībā teicu — dzīvoju meža vidū pie vecmāmiņas. Civilizācijas riņķī nebija, tuvākā draudzenīte bija trīs kilometru attālumā. Tajā laikā bērni bija citādāki. Lai pati sevi izklaidētu, zīmēju, veidoju visu, ko redzēju apkārt, skatījos, ko dara pieaugušie.
— Savā profesijā pastrādājāt?
— Jā, samērā ilgi. Veselības problēmu dēļ vairs nevaru pastrādāt tik daudz, cik agrāk. Nepakļāvīgā, trakā rakstura jaunības gados un saimniecības darbu dēļ mugura daudz cietusi.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.