Diemžēl ne visi bērni ģimenēs ir gaidīti, un tas ietekmē viņu turpmāko dzīvi.
Diemžēl ne visi bērni ģimenēs ir gaidīti, un tas ietekmē viņu turpmāko dzīvi. Nereti mātes pret bērnu izturas gandrīz kā pret savu ienaidnieku, īpaši labi tas pamanāms, ja ģimenē ir vairāki bērni. Emīlijas kundze (vārdi ir mainīti) pret savu vienīgo meitu Dainu bieži izturējās kā pret svešinieci tikai tāpēc, ka apprecējās ar Dainas tēvu, viņu nemīlēdama. To Daina saprata pēc mātes atzīšanās tikai tad, kad viņa piedzīvoja sirmu vecumu.
Daina, kura nu jau ir vecmāmiņa, mātes mīlestības trūkumu jutusi visu mūžu. Tagad, kad māmuļa viņas mājās vada mierīgas vecumdienas, meita cenšas aizmirst visu slikto, jo mātei ir piedevusi.
Savu dzīvesstāstu viņa uzticēja”Staburagam”, cerot, ka viņas piedzīvotais varbūt kādam citam palīdzēs apjaust, kāpēc pietrūkst tēva vai mātes mīlestības.
Divatā ar mammīti
— Manas pirmās bērnības atmiņas saistītas nevis ar vecākiem, bet ar vecomāti — tēva māti, kura mani audzināja no gada vecuma līdz skolas laikam. Vecomāti es saucu par mammīti, jo māte un tēvs dzīvoja Rīgā, bet mēs laukos — vecmāmiņas senču mājās.
Toreiz mammītei bija ap 50, un man viņa šķita gudra un skaista, jo visu prata, zināja un mācīja arī man. Ja viņa vērpa dziju, es sēdēju ratiņam blakus un padevu vilnu. Kad mammīte gatavojās maizes cepšanai, arī man tur bija jābūt. Vēl tagad iztēlē redzu, kā viņa baltā lakatiņā un tikpat baltā priekšautā abrā mīca mīklu, uzbārsta tai miltus un iespiež krusta zīmi. Arī maizes klaipiņus viņa iezīmēja ar krustiņu.
Būdama lauku sieviete, mammīte strikti ievēroja lauku darbu ritmu, taču nekad nestrādāja svētdienās. Sestdienās gājām pirtī, man bija savs koka kubuliņš, kurā mazgājos, un viņa mani viegli pēra ar smaržīgu lapu slotiņu. Ziemā pirti nekurināja, tad mans kubuliņš bija novietots maizes krāsns priekšā, kuras siltuma pietika, lai justos tāpat kā pirtī.
Lūdz Dievmāti, lai redzētu vecākus
Mammīte man iemācīja lasīt, un tad es lasīju viņai gan avīzes, gan savas bērnu grāmatiņas. Dažkārt bija jālasa arī Bībele. Tur es daudzas vietas nesapratu. Mammīte iemācīja arī vairākas lūgšanas (mēs esam katoļu ģimene), un tās man gultā bija jāatkārto gan no rīta, gan vakarā.
Savā bērna prātā sapratu, un arī mammīte man teica, ka labu bērnu vēlēšanās piepilda Dievmāte Marija. Mums bija skaista Dievmātes svētbilde, tāpēc es, tajā lūkojoties, varēju izteikt savas vēlmes. Parasti tā bija tikai viena — kaut ātrāk ciemos atbrauktu māte un tēvs… Taču viņi mūs abas apciemoja tikai dažas reizes gadā.
Viņu ciemošanās man bija lieli svētki. Dažreiz domāju — Dievmātes dāvināti. Vienmēr pirmais klēpī mani paņēma tētis, māte iedeva tikai atvestās dāvanas. Neatceros, ka viņa būtu mani samīļojusi, piespiedusi pie krūtīm vai siltu roku noglāstījusi galvu. To visu darīja mammīte. Es savu māti saucu vārdā — par Emīliju. Būdama bērns, es nesapratu, kāpēc Emīlija nekad nesmaida, ar tēti runā skarbā balsī, bet ar mammīti ir pavisam nerunīga. Mātes sirdī nebija siltu jūtu ne pret tēvu, ne viņa māti. Tagad zinu, ka viņa brīžiem mūs visus pat ienīdusi.
Pavisam viena
Kad sāku mācīties skolā, man no lauku klusuma grūti nācās iedzīvoties lielpilsētā. Par laimi, skola bija netālu no mājām. Iedraudzējos ar meiteni no kaimiņu dzīvokļa. Viņai bija suns, kuru abas bieži vedām pastaigā, tā nedaudz iepazinu to Rīgas daļu, kurā dzīvojām.
Tēvs kopā ar mani brīvdienās gāja uz kino, bet Emīlija nekad nepievienojās. Man ļoti sāpēja sirds, kad dzirdēju, kā citas meitenes stāsta par savām mātēm: kā kopā cepušas torti, šuvušas kleitu vai gatavojušas tēvam dāvanu dzimšanas dienā. Manā dzīvē nekā tāda nebija, bet ļoti, ļoti pietrūka…
Mācījos vidusskolas pēdējā klasē, kad viens pēc otra nomira tēvs un mammīte. Lai arī laukos biju tikai vasarā, mammīte manā sirdī joprojām bija pirmajā vietā. Nu biju pavisam viena. Ļoti bēdājos, bet es no Emīlijas mierinājuma vārdus nekad nedzirdēju.
Savā dzīvē
Tikai pēc daudziem gadiem uzzināju, ka māte abās bērēs jutusies kā no cietuma atbrīvota. Brīva, taču neziņā, ko ar savu brīvību darīt. Es toreiz viņai biju tikai nepatīkama pagātnes atgādinātāja, tāpēc māte centās panākt, lai es pēc iespējas ātrāk sāku patstāvīgu dzīvi.
Pēc vidusskolas izvēlējos skolotājas profesiju un sāku studēt neklātienē, vienlaikus strādāju mammītes un tēva dzimtajā pagastā, arī dzīvoju savā bērnības mājā. Satiku un iemīlēju savu nākamo vīru, mums ir divi dēli un divas mazmeitiņas. Dzīvojam turpat, tikai nu ar mums ir arī mana māte.
Viņas dzīve man ilgi palika noslēpumā tīta. Māte strādāja un nopelnīja labu pensiju, taču otrreiz neapprecējās. Pret maniem panākumiem darbā, savu znotu un mazbērniem viņa izturējās, kā vienmēr, atturīgi, bez jebkādas intereses. Nekad mani nerāja, bet, kad prasīju padomu, atbildēja — es pati labāk zināšot, kā dzīvot.
Beidzot ierauga mātes acis
Pirms dažiem gadiem māte nonāca slimnīcā ar infarktu. Ārsti nesaudzīgi pateica, ka viņa var neizturēt un man jāgatavojas visļaunākajam.
Tajās dienās, sēžot palātā pie slimnieces gultas un raugoties dīvaina miera apņemtajā sejā, jutos pavisam savādi. Domāju, kā šī tik svešā sieviete laidusi mani pasaulē un par to visu dzīvi cietusi. Apņēmos, ja viņa atvērs acis, runāšu un pateikšu, ka viņu mīlu un vēlos būt tik laba meita, kādu viņa varbūt mani nav izjutusi.
Kad māte kādā naktī atvēra acis, biju iesnaudusies. Taču jutu, kā viņa sakustējās. Pieliecos tuvāk — manī pirmo reizi raudzījās zilas acis, kurās vīdēja sāpes un neparasts siltums. Un es pirmo reizi sadzirdēju maigu balsi: — Meitiņ!…
Grēksūdze meitai
Māte atlaba un pārnāca dzīvot pie mums lauku mājā. Pirmajā vakarā viņa lūdza, lai veltu viņai nedaudz laika, jo gribot man kaut ko pastāstīt. Zemapziņā jutu, ka tā varētu būt mātes grēksūdze.
Un tad es uzzināju, ka pēc vienas nakts ar manu tēvu, kuram viņa sevi neliegusi, spītējot draugam, ar kuru sastrīdējusies, viņa sapratusi, ka kļūs māte. Tēvs nekavējoties viņu bildinājis, un māte piekritusi kļūt par viņa sievu — arī spītības dēļ.
Līdz kāzām viņa līdzīgi Blaumaņa Kristīnei katru mīļu dienu gaidījusi, ka draugs nāks un ņems viņu pie sevis, bet nesagaidījusi. Abiem bijušas pārāk “lielas sirdis” — tā māte sacīja. Es nejautāju, kāds bija viņu strīda cēlonis, taču māte teica, ka situācija bijusi viennozīmīga — visu vai neko… Abiem palicis šis “neko”, tikai mātei piedevām vēl es, kā mūžīgs atgādinājums par nelabojamo kļūdu.
Piedošanas vara
Tajā vakarā mēs vairāk nerunājām, jo dažos mirkļos nevar aizmirst daudzu gadu nesaprašanos. Taču pamazām sākām viena otrai tuvoties. Reiz mātei kļuva slikti ar sirdi, bet ātrā palīdzība solīja atbraukt tikai pēc stundas.
Māte šo stundu izmantoja, lai lūgtu man piedošanu un to arī saņemtu, jo negribot aiziet mūžībā ar apziņu, ka meita cietusi viņas grēka un neizdevušās dzīves dēļ. Pirmo reizi viņa manu galvu piespieda pie savas nogurušās sirds tā, ka es sadzirdēju tās klusos pukstus… Iedomājos, kā pirms dzimšanas esmu dzīvojusi zem šīs sirds, un manī atvērās kādas liktenīgas emociju slūžas. Nebija vairs zaudēto gadu, pāri visam mīlestība pleta savus baltos spārnus.
Māte, iespējams, šīs sarunas dēļ pēc izveseļošanās pilnībā mainīja savu attieksmi pret mani. Beidzot mēs viena otru esam atradušas. Esmu laimīga, ka viņa ir manās mājās un katru dienu esam kopā. Pavadot uz darbu, viņa man pārmet krusta zīmi un ir kļuvusi par mūsu mājas dvēseli.
Esmu pateicīga liktenim, ka viņš mūs neizšķīra, bet satuvināja vēl šajā dzīvē, kura tagad mums abām ir laimīga. Lūdzu Dievu, lai māte dzīvotu pēc iespējas ilgāk, jo esam viena otrai vajadzīgas. Ir sajūta, ka atgūstam kaut ko sen, sen pazaudētu.
