Tāds mūžs prasa arī dziļā cieņā noliekt galvu. Runa ir par disidenti, PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībnieci, simtgadnieci Lidiju Doroņinu-Lasmani. Tiešām apbrīnojams mūžs, kas mērāms gadsimta garumā.
Lidijas kundzes golgāta sākās jau tūlīt pēc kara, jo viņa atbalstīja mežabrāļus. Par viņu atbalstīšanu sodu piesprieda arī vecākiem. Pēc Staļina nāves Lidija varēja atgriezties Latvijā, tad vēl divas reizes tika apcietināta. No pēdējā ieslodzījuma tika atbrīvota Gorbačova Pārbūves laikā.
Pirmo reizi par Lidiju Doroņinu-Lasmani uzzināju 90. gados, skatoties kādu televīzijas raidījumu. Toreiz mani pārsteidza miers, ar kādu viņa stāsta par savu likteni. Stipru darījusi savas dzimtās zemes, Dieva mīlestība un pārliecība, ka ir tikai viena Latvija. Grūti bijis, bet piedevusi saviem pāridarītājiem, jo, ja nebūtu to darījusi, būtu vēl grūtāk. Par sevi viņa vienmēr runājusi pieticīgi: “Un to labo darbu jau daudz man nav. Pa cietumiem tos nevar sapelnīt, pa trīs apcietinājumiem.” Arī no apbalvojuma spējusi atteikties, jo nav vēlējusies tos saņemt kopā ar čekas aģentiem.
Dzīvojam slidenā laikā, un tas man liek aizdomāties, vai mēs vienmēr spēsim būt stipri savā garā, vai kažoku nemetīsim uz otru pusi un sēnalas neiemainīsim pret graudiem? Vai mūs spēs stiprināt šie garā nesalauztie cilvēki, viņu dzīvesstāsti? Mums ir vajadzīgi šie stāsti, cilvēki, no kuriem iedvesmoties, rast paraugu un spēku.
Esot uzticīga savām vērtībām, no kurām galvenā Latvijas brīvība, savu brīvību Lidijas kundze zaudēja 14 gadu garumā. 14 dzimšanas dienas no 100 aizvadīja projām no mājām. Arī par to viņa neskuma, jo tās svinēja kopā ar savām bēdumāsām. Un līdzās esošs bija mazs sarkanbaltsarkanais karodziņš, ne sarkanais ar zilbaltajiem jūras viļņiem. Kā pārliecība, ka reiz visā Latvijā lepni plīvos īstais karogs!
Par saviem gadiem tagad viņa saka: nav jau nekāds skaitlis, viens un divas nullītes. “Cik mēs esam bijuši patiesi, cik Latvija ir bijusi mūsu vērtība, un cik mēs varbūt esam bijuši savtīgi un kādas kļūdas esam pieļāvuši,” teic Lidijas kundze. Dzīvs piemērs, no kura var mācīties katrs — gan skolēns un skolotājs, gan ierēdnis un zemnieks, gan valstsvīrs.
